VAKARA ZIŅAS. Dzintara Pētera Veita dienasgrāmata. Skandāls? Porno? Tabu? Vērtība?

 
Didzis Kalniņš un Arnis Kalniņš aizstāv Dzintaru Pēteri Veitu un viņa seksuālo autobiogrāfiju – viņš parādīja, ka arī tā var dzīvot, viņš atšķīrās no pelēkās masas. ©Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Varbūt tas pat nebija skandāls, vien sašutuma un neizpratnes uzvirmojums par to, ko liela sabiedrības daļa pat nezina. To izraisījis nelaiķis loģikas un filozofijas pasniedzējs Dzintars Pēteris Veits. Viņš nepiedzīvoja 2021. gadu, kad klajā nāca viņa dienasgrāmata, kam dots nosaukums «SP». Atšifrējot – surogātpartneris. Tā viņš sevi dēvēja un aprakstīja pusmūža vīrieša seksuālo pieredzi ar milzum daudzām sievietēm, starp kurām tikai viena bijusi skaistule. Veits nomira 2015. gada 20. maijā.

Gandrīz dokumentāli par traumētām personībām

Darbs izdots ar Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirto finansējumu un, jā, tiek dēvēts par pornogrāfisku. Vieni to apvelta pozitīvām atsauksmēm - nebijis kultūras fenomens, citi dēvē par pornogrāfisku un ir sašutuši par valsts naudas izlietojumu šāda veida literatūrai. Lai izteiktu spriedumus, grāmata ir jāizlasa. Tas nenākas viegli, jo Veita «SP» nav čivināšana par rožaino sadomazohisma tēmu. Vienā piegājienā to nevar izlasīt. Es joprojām neesmu izlasījusi visu, bet ar 90% teksta esmu tikusi galā.

Gan izdevējs Didzis Kaniņš, gan Veita bijušais skolnieks Arnis Kalniņš uzsver - grāmata nav lasāma no vāka līdz vākam vienā elpas vilcienā, vietām rakstītais var šķist pat pretīgs. Tā neuzbudina, tāpēc pārmetumi par pornogrāfiju ir nevietā. Grāmatā ir aprakstītas traumētas personības, un autors, iespējams, mēģina veikt seksterapiju.

Viņa partnerēm un citiem piešķirti pseidonīmi. Nevaram būt pārliecināti, ka viss aprakstītais ir 100% taisnība. Bet 90% tie varētu būt gan. Veita dienasgrāmata daudz pastāsta par sava laika sabiedrību - kad ģimene bija gandrīz obligāta visiem, bet sievām ir mīļākie, vīriem - mīļākās, jo visi grib kvalitatīvu seksu. Dzintars Pēteris Veits raksta par dzīvi, kāda tā bija viņam, un rakstītais ir detalizēta liecība, kultūrvēsturiska vērtība. Vienlaikus autors atklāj sava prāta konstrukcijas - apraksta notiekošo un spēj reflektēt par to.

Savu dienasgrāmatu Veits uzdāvināja Arnim 2010. gadā, un labi, ka tā izdarīja. Pirms tam kā pašizdokli to bija izdevis pats, viņa dienasgrāmata ceļoja apkārt, pārrakstīta un pielabota, bet Arnis saņēma paša autora rakstītu manuskriptu. Tātad - autentisku. Arnis vērtē: «Apraksti ir par Dzintara seksuālajiem piedzīvojumiem, tie ir ļoti godīgi, detalizēti, turklāt arī dažādu neatbildamu jautājumu un eksistenciālisma pilni.» Veita humors ne katram ir pieņemams, bet arī tas tur ir.

Tādas literatūras latviešiem nav

«Izdodot šo grāmatu, gribam godināt Dzintara Veita piemiņu. Man gribas izdot to, kas nav tipiski, bet gan to, kas veicina domas virzību, kas paplašina robežas,» saka Didzis Kalniņš. «Es negribēju skandālu, es gribēju izdot šo darbu un atstāt vēsturei kā kvalitatīvu veikumu. Šis darbs ir sociālantropoloģiska monogrāfija - par pētījuma objektu ņemot indivīda subjektīvo seksualitāti un tās dažādo izpausmju aprakstu un pašanalīzi, izmantojot loģikas un filozofijas sniegtās zināšanas, kas paver skatu uz vēl neaprakstītu (gan izvēlētās tēmas, gan apraksta intensitātes ziņā) pusmūža vīrieša seksuālās pieredzes areālu latviešu oriģinālprozā. Grāmata der arī kā lielisks ieskats Rīgas gadsimtu mijas atmosfērā.»

Dzintars Pēteris Veits atklāti raksta par seksu ar narkomānēm, bomzenēm, invalīdēm, vecām un ļoti vecām sievietēm. Trako nama klientēm. Viņam patīk resnas sievietes, sauksim lietas īstajos vārdos. Viņš pats arī tā dara, dodot vārdus savām partnerēm: Inka mīzēja, Vaļa vienpupe, Gaida vienroce bibliotekāre. Ir Fraņa ar konclāģerī izgrieztu klitoru. Ir mušu Mirdza, «78 gadus jauna «meitenīte» ar štociņu, kura pauž, ka viņai tik traki griboties seksa, ka no gribēšanas sāpot galva». Lasītājs varētu justies pārsteigts, uzzinot, cik gadu vecumā ne tikai vīrietim, bet arī sievietei joprojām gribas seksu. Un nebūt ne romantizētu, bet tādu mīlēšanos, kāda daļai varbūt tikai sapņos rādījusies.

Didzis Kalniņš stāsta: «Kad pirms diviem gadiem ieraudzīju manuskriptu, es sapratu, ka tas ir šedevrs. Tādas literatūras latviešiem nav. Manuprāt, grāmata ir novatoriska, tā aizpilda tukšo telpu kultūrvidē. Tas ir filozofisks darbs, un pornogrāfijas elementi ir mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, lai pārsātinātu lasītāja uztveri. Mani tas teksts šokēja pozitīvā ziņā, jo lika pārskatīt klišejas un aizspriedumus.»

Kāds bija Dzintars Pēteris Veits?

Grāmatas aizstāvji norāda, ka šis darbs lauž stereotipus par seksualitāti kā piemītošu tikai jauniem, skaistiem, trenētiem ķermeņiem. Grāmata tomēr jālasa pēc tam, kad ir gūts vismaz kāds priekšstats par 1944. gadā dzimušo Dzintaru Pēteri Veitu un laiku, kurā viņš dzīvoja. Priekšvārdā viņa audzēknis Arnis Kalniņš stāsta par savu skolotāju. Viņi iepazinās, kad Arnis bija 16 gadus vecs un mācījās Rīgas 3. vidusskolā. Vienā no starpbrīžiem skolotājs viņam atzinās, ka viņam patīk sievietes. Arnis atceras, ka skolotājs stāstījis: viņa mērķis ir apmierināt pēc iespējas vairāk sieviešu. Kāpēc viņš to sacīja tieši šim audzēknim? Arnis pieļauj: «Viņš izvēlējās cilvēkus, kuriem varētu uzticēties, kuri viņu nenodotu. Varēja just, ka skolotājs ir cilvēks. Es interesējos par mākslu, kino, varbūt tāpēc viņš izvēlējās mani. Domāju, klasesbiedri pat nezināja, kāds ir skolotājs. Un es nestāstīju.»

Veitam nācās dzīvot dubultu dzīvi - skolotājs, kā mēdz teikt, kārtīgs sabiedrības loceklis un vārda tiešā nozīmē - sava locekļa vergs, seksa atkarīgais, kam patika erotika, pornogrāfija, sekss un kurš uzskatīja, ka viņa misija ir apmierināt tādas sievietes, kuras citi negrib. Kolekcionēja visu veidu erotisko un pornogrāfisko mākslu, kas tagad gājusi zudumā.

«Seksualitāte ir svarīga. Tā ietekmē cilvēka garīgo veselību un dzīves kvalitāti, jo ir klātesoša dzīves gājumā, vai viņš to vēlas vai nevēlas. Ne vienmēr iespējams apzināties attiecības - mana dzīves situācija un seksualitāte. Latvijā lēnām kūst tabu tēmas par seksualitāti, tiek runāts par seksuālo vardarbību, vadīti semināri un izdotas erotiska rakstura grāmatas, bet šajā biogrāfiskajā dienasgrāmatā ir parādīta patiesa filozofijas un loģikas skolotāja Dzintara Pētera Veita vēlme un rīcība, tās realizējot. Dzīvojot dubultu dzīvi,» vērtē, kā pats sevi dēvē, ievainotais dziedinātājs Rihards Vālands.

Starp citu, 2010. gadā starptautiskais īsfilmu festivāls «2Annas» sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja biedrību «kim?» rīkoja diskusiju par erotiku «Erotika latvieša dzīvē un kinomākslā». «Specifiski kinomākslas kontekstā pamanījām, ka režisoriem un scenāristiem, mēģinot erotikas jautājumus, ne vienmēr tas padodas,» laikrakstā «Diena» norādīja Mārīte Lempa, kura ar Danu Indāni bija pasākumu cikla idejas autore. «Redzot to uzspēlēto jutekliskumu, kas nenolasās, sākām domāt, vai tā ir nacionālā vai visa kinematogrāfa problēma, un tēma izkristalizējās saistībā ar to latviešu identitāti.» Diskusijā bija pieteikts arī Dzintars Pēteris Veits kā eksperimentālu erotisku mākslas darbu autors. «Dzintars Pēteris Veits, varētu teikt, ir margināliju pārstāvis, viņam dzīve, erotika un pornogrāfija ir viens veselums. Viņu izvēlējāmies tā trakā dzīvesveida dēļ, jo kā dzīvē, tā mākslā erotika viņam ir pārpārēm un viņš nebaidās par to runāt,» skaidroja Mārīte Lempa.