Lai vēl kādam būtu tik noturīgas intereses kā 10 gadus vecajam Mariusam Vermjulenam. Entomologs – jau agrā bērnībā viņš iemācījās šo vārdu, lai izstāstītu, par ko vēlas kļūt. Un arī tagad viņš neslēpj, ka vislabāk skolā patīk dabaszinību stundas. «Un matemātika – drusciņ.» Viņam ir pa spēkam pateikt arī latīnisku nosaukumu.
Kamēr gaidām Mariusu pārnākam no skolas, Mariusa mamma Margarita Vermjulena stāsta, ka dēlu vienmēr interesējusi dzīvā daba. «Puikas parasti interesē mašīnas, traktori, bet viņš vairāk - pie dabas. Kad gājām ārā, Mariuss meklēja kukaiņus, vaboles, skudras, lika tos burkās un nesa mājās. Mammai desmit gadus bija dārziņš Imantā, tad vasarās viņš tur stundām sēdēja un pētīja kukaiņus. Mums ir bijuši dažādi periodi: zemesvēžu, zirnekļu, varžu... Vardes viņš noķēra, pētīja, pēc tam palaida dārzā. Esam mēģinājuši taisīt kukaiņu māju dārzā. Mariuss ļoti vēlas izgatavot skudru fermu, detaļas jau pasūtītas. Par skudrām dzīvoklī es neesmu pārliecināta... Vēl viņš vēlas gekonu, tarantulu. Jā, tā ir ļoti specifiska interese, bet visu šo laiku ir saglabājusies. Mariuss lasa enciklopēdijas, mācās, sevi attīsta,» Margarita atbalsta dēla aizraušanos.
Mariusa brālim Leo patīk mašīnas un traktori. «Tehniski brālim arī bija viens gliemezis, bet tagad tas ir mans,» noteic Mariuss. Un viņa draugiem arī esot pavisam citas intereses.
Pašlaik Mariuss aprūpē piecus Āfrikas gliemežus. «Gliemeži dzīvo desmit gadus,» gandrīz no sliekšņa paziņo Mariuss, tikko pārradies no mācībām. Viņš lietišķi sāk sakopt gliemežu mājvietu. «Jāmaina zeme. Tas ir substrāts, tūlīt paradīšu. Paņemu ūdeni, samērcēju substrātu, lai izšķīst, un lieku gliemežiem,» zēns stāsta un lietpratīgi apskata substrāta iepakojumu - neesot vislabākais. Mamma nāk palīgā un piedāvā ūdens drošāku trauku. Kamēr Mariuss stāsta un rāda, kā jāsagatavo zeme gliemežu mītnei, istaba kļūst vairāk nekā netīra. Margarita mierīgi vēro. «Kad es tīru gliemežus, man patīk ļoooti netīram palikt,» puika pavēsta. Mamma nopūšas.
Kamēr Mariuss rāda, kā jāsagatavo augsne gliemežiem, kā tie jāvanno, kā jābaro, viņš neslēpj ieceres, ko vēl varētu ieviest dzīvoklī. Mitrenes, jo tās tīra visu, kas ir sapuvis, un drīz pārcelšoties uz dzīvi gliemežu mājoklī. «Viņi nesakausies,» mierina Mariuss. Mitrenes noderēšot arī skudru mājā, kad tā būs gatava. Kas notiks, ja skudras izmuks? «Katastrofa,» viņš smejas. Un mammai nebūs bail? Puika godīgi atzīstas: «Nezinu.» Taču viņš jau prāto, kā meklēs skudru karalieni un ka gliemežiem vajadzētu jaunu kasti.
Uz jautājumu, vai visi gliemeži ir puikas, Mariuss prātīgi skaidro, ka «viņi nav puisis un meitene, viņi ir viss vienā». Pat ja gliemezis būtu tikai viens, viņš tik un tā spētu izdēt olas. «Bet es viņus saucu puišu vārdos, jo nav jau nozīmes.»
Ir gadījies, kad gliemeži aizbēg. «Es biju ļoti nobijies, jo vairākas dienas nevarējām atrast. Viens bija paslēpies zem manas gultas, otrs brāļa mašīnas kastē. Tagad ir labi, vairs nebēg prom. Viņi naktī ir ļoti aktīvi,» Mariuss labprāt izglīto savus klausītājus. Viņš vēl nezina, vai vasarā ļaus gliemežiem rāpot pa zāli pagalmā. «Varbūt pie loga aiznesīšu un parādīšu, kas ārā notiek.»
«Kolēģe ieminējās, ka viņai ir Āfrikas gliemeži un varētu mums iedot. Pēc tam nopirkām zooveikalā vēl dažus. Man gliemeži patīk, tie neprasa ieguldījumus, tos viegli kopt. Un redzu, ka Mariuss ir aizrāvies, pats meklē informāciju, visu dara pats. Viņam neapnīk, ļoti rūpējas par gliemežiem. Pat nevarat iedomāties, kāda gliemežiem ir ēdienkarte! Viss tiek skaisti pasniegts uz paplātes. Tā ir viņa sirdslieta,» Margarita izstāsta, kā dēlam sākusies gliemežu «mānija».
Margarita atzīst, ka ir izdzīvojusi kaķu periodu un pagaidām negrib mājās ne suni, ne kaķi - tie prasa daudz laika un atbildības. Ja brīvais laiks jāvelta bērniem - Mariusam un viņa brālim Leo, tad dzīvniekam nevarētu atvēlēt tik uzmanības, cik vajadzētu. «Tas nav labi pret dzīvnieku,» vērtē Margarita. Viņa atceras bērnību un tagad saprot savu mammu. Mamma uzsvērusi Margaritai un viņas māsai, ka par dzīvniekiem ir jārūpējas, tie nav rotaļlietas. «Kad pati esmu mamma, saprotu, ko mūsu mamma izcieta,» smejas Margarita. Viņai bērnībā bijis papagaiļu periods, kad dzīvoklī tapetes bija nograuztas, papagaiļi vairojās, un daļu spārnoto draugu kopšanas pienākumu nācās uzņemties arī mammai. «Bet man patika ņemties, es viņus kopu, nesu piedzimušos papagaiļu mazuļus uz zooveikalu un pat naudiņu nopelnīju. Ar māsu ļoti gribējām kaķi. Mamma neļāva, bet nopirkām tirgū kaķēnu. Neticami, bet viņš nodzīvoja 20 gadu. Mamma pēc tam pierada, neko vairs neteica,» stāsta Margarita.
