Izlasot par vērtīgu grāmatu zādzību no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, atmiņā atausa personiskais naivums. Vienlaikus izjutu prieku, ka neesmu gluži samaitāta, ja reiz manī ir tāda labticība... Iespējams, to var dēvēt citā vārdā – neaptēsta. Kaut gan bija brīži, kad neapjaustie dēmoni nesnauda un kārdināja arī mani, kā pati uzskatīju – labticīgo.
Sāksim ar aktuālo. Latvijas pašā galvenākajā bibliotēkā kāds vīrietis šogad aprīlī nozaga trīs grāmatas, starp tām, pēc Krievijas tirgus cenām, arī vismaz 10 000 eiro vērtā Aleksandra Puškina «Poltava» (izdota 1829. gadā). Nezinu, kā jums, bet man nav ienācis prātā kādam prasīt, lai nozog grāmatu bibliotēkā. Atzīšos, dažas reizes sātans kārdinātājs ir piedāvājis īpaši gribētu grāmatu neatdot bibliotēkā, samaksāt sodu un dzīvot vairāk vai mazāk laimīgi ar šo grāmatu personiskajā bibliotēkā, bet esmu tikusi galā ar šo saucēja balsi tuksnesī. Tāpēc tad, kad vienā no grāmatu draugu saziņas vietnēm ievietoju sludinājumus, ka vēlos nopirkt konkrētu grāmatu, neiedomājos, ka to nozags. Un kur? Bibliotēkā!
Tas bija veikalos vairs nenopērkams izdevums, tāpēc jau meklēju - varbūt kādam lieks eksemplārs, varbūt grāmata izlasīta un vairs nevajag. Pēc pāris dienām telefonā saņēmu īsziņu ar piedāvājumu. Cena pieņemama, prieks par grāmatu, kuru ir cerības iegūt, - neviltots. Tobrīd nebija laika tikties, domāju - pagaidīšu vēl kādu piedāvājumu, bet grāmatas pārdevējs ik pēc dienas atgādināja par sevi. Visbeidzot norunājām tikties manas darbavietas tuvumā. Ejot cauri pagalmam, pārdesmit metru tālāk redzēju mīņājamies kalsnu stāvu sporta tērpā, galvā uzmesta kapuce. Viņa uzvedība liecināja, ka jaunais puisis nervozē. No attāluma viņš izskatījās jauns. Gāju pretim kā ciema muļķīte - priecīga, smaidīga. Lai visi iespējamie štampi būtu izmantoti, atliek piebilst - ar atvērtu sirdi un dvēseli. Puisis tiešām bija jauns. To redzēju pat zem kapuces, ko viņš cītīgi vilka pāri sejai. Viņš iedeva grāmatu, neparko neiesaistoties manis uzsāktajā sarunā, es viņam - naudu, un šķīrāmies. Sekundi paskatījos uz grāmatas vāku, pacēlu acis - puiša vairs nav. Nevar cilvēks tik ātri aizskriet, pat ja viņš ir Useins Bolts! Taču grāmatas pārdevējs bija izgaisis uz līdzenas vietas. Kļuva nedaudz neomulīgi, jo iela bija pārskatāma, tomēr puisi nekur nemanīju.
Noskurinājos un ātrā solī gāju uz ofisu. Prāts uzstājīgi spieda ticēt labajam cilvēkā - ai, zināt, visas tās inteliģentu muļķīgās prāta konstrukcijas... Toties pirmatnējā cilvēka gēnu sīkdaļas to visu kašķīgi apstrīdēja: kaut kas te nebija labi. Nedaudz vēlāk, pārlapojot grāmatu, ievēroju bibliotēkas spiedogus. Piezvanīju uz centrālo bibliotēku cerībā, ka grāmata ir norakstīta, jo negribēju pieļaut domu, ka kāds to varētu prasti nozagt. Protams, grāmata bija zagta, man pateica arī, kurā no filiālēm. Ar «atpakaļejošu» skatu tagad domāju - varēju uzreiz pārbaudīt atzīmes grāmatā, vajadzēja just aizdomas, jo pārāk neatlaidīgs bija grāmatas piedāvātājs, bet ko nu vairs.
Nopirkto grāmatu aiznesu uz bibliotēku un atdevu, jo «man zagtu mantu nevajag». Jāteic, ka bibliotēkā piedzīvoju vēl vienu «kultūršoku», jo visai neslēpti tiku pierunāta likties mierā un nedoties uz policiju - rezultāta nebūšot un pierādīt neko nevarēšot. Zvanīju arī grāmatas pārdevējam, taču viņš klusēja kā beigta zivs. Telefonu izslēdzis gan nebija.
Pēc tam sāku pētīt grāmatu draugu portālus un kādā diskusijā uzgāju pat pieredzes apmaiņu - zagtu grāmatu pircēji stāstīja, kā «iekrituši», bet, kā jau «inteliģentā» sabiedrībā pieņemts, garnadži lietpratēji nevairījās paņirgāties: «Jāteic, ka joprojām grāmatu draugi pārsvarā ir labticīgi un nemeklē zīmogus. Nesen pat pārdevu grāmatu, kas izskatījās nevainojami, bet tieši tādās, dārgajās un skaistajās, jau mēdz būt tie zīmogi... Gribējās pat kundzei ieteikt ielūkoties grāmatā, kuru viņa nopirka neskatoties. Jācer, ka mana sevišķi godīgā izskata dēļ!» Vairāki diskutētāji izteica šaubas, ka nez vai bez bibliotekāru līdzdalības būtu iespējamas grāmatu zādzības. «Bija arī man gadījums, kad viens šeit reģistrējies čmo nopārdeva manis meklētās grāmatas (2 gab.), tā teikt - «izpildīja pasūtījumu». Bibliotēka neizrādīja ne mazāko ieinteresētību grāmatu atgūšanā, izskanēja tik tāds «ah, vai, kādi tie cilvēki, neko darīt...». Kā arī neinteresēja ne šīs personas foto, ne videoieraksts, kurā viņa ģīmis ir redzams nevainojami un krāsainā bildē,» sūkstījās vēl kāds grāmatmīlis.
Nezinu, kā ir tagad, bet tolaik, kad aprakstītais notikums atgadījās, godīgi atzīšos - man radās iespaids, ka bibliotēkās nepārdzīvoja par grāmatu zādzībām. Sak, tāda ir cilvēka daba, visu nosargāt nevar, drošības iekārtu izmaksas lielas, zādzības nevar novērst ne Latvijā, ne citās valstīs. Vārdu sakot, tā ir bijis, tā būs. Par laimi, noskaidroju arī to, ka vairākās lauku bibliotēkās vainīgie ir pat atrasti un tiek tiesāti un daļa datortehnikas - atgūta. Bet tā ir datortehnika, ko nozaga. Kā ar grāmatām? Tas neesot bibliotekāra darbs - ķert zagļus. Taisnība, protams. Protams, apjautājos, cik daudz bijis godīgo, labticīgo ieguvēju, kuri citu nozagto grāmatu ir aiznesuši uz bibliotēku. Tādu esot trīs cilvēki. Toties manu acu priekšā bibliotēkā pārcilāja krietnu kaudzīti ar policijas atbildēm, ka lietu ierosināt ir atteikts. Par laimi, nekaunīgā zādzība pašā galvenajā Latvijas bibliotēkā tiek izmeklēta.
