Miglaini atceros «Kijevas kotleti» (tolaik pilsēta netika dēvēta par Kijivu) no sava universitātes mācību laika, kad gadījās atļauties apēst šo sātīgo gardumu. Tā cena gan nav saglabājusies atmiņas dzīlēs, bet diez vai tā bija īpaši draudzīga studentes maciņam.
«Kijevas kotleti» gatavo no vistas filejas - krūtiņas, ko kārtīgi izklapē ar gaļas āmuriņu, uzliek sviesta pikuci, pārkaisa ar zaļumiem, akurāti satin ciešā rullītī un ieloka malas kā aploksnei, lai sviests netek laukā, apviļā olā un rīvmaizē un cep. «Kijevas kotletei» jābūt čiekura formā - vienā galā noapaļota, otrā spica. No spicā gala var rēgoties kauliņš, kas tur speciāli ietīts kopā ar sviestu. Tradicionālā «Kijevas kotlete» ir liela un sver ne mazāk par 300 gramiem. Lai to apēstu, nebūs nekāda smalka knakstīšanās ap trim salātlapām un mērces kripatiņu. Kārtīgs pusdienu ēdiens!
Tomēr kādā 1955. gada «padsavienības» kulinārijas grāmatā teikts, ka krūtiņas, no kā gatavots šis ēdiens, svars ir tikai 80 gramu. Starp citu, amerikāņu versijā «Kijevas kotlete» tiek dēvēta «Chicken Kiev» - Kijevas cālis. Tātad «īstā» «Kijevas kotlete» tikusi gatavota no cālēna miesas, bet ko darīt, ja namamātēm bija pieejami tikai broilera gaļas gabali? Un kurš gan kotletes dēļ likvidēs cālīti, ja no tā var sagaidīt izaugam lielu, gaļīgu vistu?
Viena versija skan, ka pagājušā gadsimta 40. gados šis ēdiens tika pagatavots Kijevā par godu ukraiņu delegācijai, kad tā atgriezās no miera sarunām Parīzē. Svinīgajā pieņemšanā pasniedza sulīgas kotletes, un šis ēdiens iegaršojās Ukrainas PSR delegācijas vadībai (starp citu, to vadīja, pēc mūsu lietu kārtības, ārlietu ministrs Dmitrijs Manuiļskis), un drīz vien kotleti akceptēja visaugstākajā līmenī un piedāvāja «Intūrista» viesnīcu restorānos.
Tomēr kotleti Kijevas gaumē gatavoja jau hetmaņa Pavlo Skoropadska laikā. 1918. gada 29. aprīlī Visukrainas zemturu kongresā ģenerāli Skoropadski ievēlēja par visas Ukrainas hetmani, viņš veica valsts apvērsumu, atlaida Ukrainas radu un pasludināja Ukrainas nodibināšanu. Tad, lūk, «Kijevas kotleti» ir gatavojuši un pasnieguši hetmaņa štāba virsniekiem restorānā «Kontinentāls». Tas bija ēdiens gardēžiem.
Arī aizrobežu valstīs zināja «Kijevas kotleti» - 1937. gadā ASV laikraksts «Chicago Tribune» publicēja rakstu par kāda Čikāgas restorāna īpašnieku Vladimiru Jaščenko, kurš pastāstījis, kā gatavot vistas krūtiņu kijeviešu gaumē.
Runā, ka šis ēdiens kļuvis populārs 18. gadsimtā, kad Krievijā valdīja Elizabete I. Imperatore iemīļojusi franču virtuvi, kas tolaik bija izslavēta visā Eiropā gan izsmalcinātās ēdienu garšas, gan pasniegšanas veida dēļ. Talantīgākos Krievzemes pavārus sūtīja uz Parīzi pieredzes apmaiņā. Tiek uzskatīts, ka tieši tad Krievijas augstmaņi iepazina maigās un sulīgās putna gaļas kotletes.
Kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā sociālajos tīklos cilvēki uzjautrinās par to, kā pārdēvēta «Kijevas kotlete». Nu tā ir «Donbasa kotlete» un pat «Krimas kotlete».
Bet! Ir arī «Donbasa kotlete», kas dzīvo autonomu dzīvi. Reģionālās jeb «Donbasa kotletes» autors bija restorāna «Donbass» ražošanas vadītājs Ivans Antonovs pagājušā gadsimta 60. gados. Kotletes nosaukums saistīts tikai un vienīgi ar restorānu, nevis ģeogrāfisku vietu, un šo ēdienu gatavo no liellopa vai cūkas gaļas.
