VAKARA ZIŅAS. Piesmietā uzvara

 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Pagājušā gadsimta 20. gados plašs parks Pārdaugavā Rīgā tika nodēvēts par Uzvaras laukumu un veltīts Latvijas Brīvības cīņām, bet tā paša gadsimta 80. gados tur tika uzstādīts piemineklis Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Paradokss: Brīvības cīņās tika aizstāvēta jaundibinātās Latvijas Republikas teritorija pret iebrukušo padomju Krievijas karaspēku, bet vairās desmitgades pēc tam Padomju Savienība atkal ierāva Latviju karā, okupēja un Brīvības cīņām veltītajā vietā atjaunoja Uzvaras parka nosaukumu un uzcēla monumentu.

Miljonus nedabūja

Pirms gadiem trim Uzvaras parka infrastruktūras atjaunošanai tika prasīti 3,8 miljoni eiro. Naudu prasīja

Rīgas domes Mājokļu un vides departaments, jo parka infrastruktūra nolietojusies un neatbilst mūsdienīgas ārtelpas prasībām. Tā rada bīstamas situācijas parka apmeklētājiem un apgrūtina parka apsaimniekošanu. Celiņi ir sliktā stāvoklī, izņemot skrituļošanas trasi un zaļo veloceliņu. Asfalta ceļi sadrupuši, tajos izveidojušās lielas bedres, pavasaros un rudeņos gan asfalta, gan grants ceļi daudzviet nav izmantojami dubļu un peļķu dēļ. Daļa parka celiņu nav atjaunoti kopš 1966. gada. Departaments piedāvāja atjaunot ceļu segumu apmēram 34 000 kvadrātmetru platībā, uzbūvēt tiltiņu pār Mārupīti, sešas uzbrauktuves, 23 velonovietnes, uzstādīt 50 soliņu, 55 atkritumu urnas. Rīgas dome naudu nepiešķīra.

Bez fašistu bērna!

Tā nu reiz ir noticis, ka neviens Uzvaras parka projekts nav ticis pabeigts. Pat monuments tā tapšanas laikā padomju gados piedzīvoja ideoloģiskus uzslāņojumus un, ar laika distanci vērtējot, absurdus pārmetumus. «Neatkarīgā» rakstīja, ka māksliniece Džemma Skulme atceras, ka viens no Uzvaras pieminekļa autoriem tēlnieks Aivars Gulbis «vienmēr ir cietis par to pieminekli (..) Gulbis Uzvaras piemineklī bija iecerējis mātei rokās bērnu, bet kāds palaida baumas, ka tas var būt tikai fašistu bērns, jo kur tad viņš kara laikā gadījies. Un viņam neļāva bērnu tur likt» (sk. «Putnubiedēklis un ķiršu zagļi» vizuālo mākslu žurnālā «Studija»). Mjā, tolaik skaļi nerunāja par krievu karavīru izvarotajām sievietēm... Tikpat labi tas varēja būt krievu zaldāta izvarošanas auglis.

Politiskais ķīlnieks

Monuments Uzvaras parkā tika uzstādīts Otrā pasaules kara noslēguma 40. gadadienā, 1985. gadā. Pieminekļa autori: tēlnieki Ļevs Bukovskis, Aivars Gulbis, arhitekti Ermēns Bāliņš, Edvīns Vecumnieks, Viktors Zilgalvis, mākslinieks Aleksandrs Bugajevs, konstruktors Gunārs Beitiņš. Tā centrā atrodas 79 metrus augsts obelisks, ko veido piecas dažāda augstuma skaldnes ar piecstaru zvaigznēm. Katram kara gadam - viens «stabs» ar zvaigzni. Bronzas karavīri priecājas par uzvaru, bet sievietes tēls simbolizē Dzimteni - māti. Protams, tā ir «lielā» Dzimtene, tāpēc ar lielo burtu.

Jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos tika cilāts jautājums, ko iesākt ar šo pieminekli. Trimdas latviešu arhitekts Raimonds Slaidiņš bija tālredzīgs, jo ierosināja izveidot padomju okupācijas memoriālu. Ja tas būtu izdarīts, jau savus pāris desmitus gadu šai vietai būtu cits saturs un nozīme.

Arhitekts Viktors Zilgalvis, mākslinieks Aleksandrs Bugajevs un tēlnieks Leonīds Kristovskis ierosināja to pārveidot par antifašistiskās koalīcijas piemiņas vietu. Citi nevēlējās neko pārveidot, vien novietot plāksni ar skaidrojumu. Nenotika nekas.

Atgādināsim, ka 1997. gadā organizācijas «Pērkoņkrusts» dalībnieki mēģināja uzspridzināt pieminekli. Tam tika izrauts robs, bet monuments būtiski necieta. Piemineklis bija ieguvis nevis uzvaras simbolismu, bet drīzāk izraisīja niknumu pret pusgadsimta ilgajām piespiedu attiecībām ar «lielo Dzimteni».

Starp citu, ar Krieviju šī teritorija saistīta kopš 20. gadsimta sākuma. Pilsētas valde jauno parku Pārdaugavā veltīja 200. gadadienai kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijai, tāpēc to nosauca par Pētera parku. Bet partija un Rīgas izpildkomiteja 1961. gadā pieņēma lēmumu parku nosaukt PSKP XXII kongresa vārdā un to labiekārtot.

Telpās pieminekļa platformu iekšienē mētājas drazas un 9. maija slavinātāju atribūtika. / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Karātavu laukums

Pēc Otrā pasaules kara beigām 1946. gada 3. februārī Uzvaras laukumā notika pēdējais publiskais nāvessods - pakāršana. Septiņi notiesātie un pakārtie vācu armijas virsnieki (tiek rakstīts, ka dažs bija miris pirms pakāršanas un viņa vietā uz karātavām aizsūtīja pavisam citu cilvēku) tika atstāti karājamies vairākas dienas.

Olainietis Atis Silaroze atceras, ka 1946. gadā viņš, deviņus gadus vecs puika, kopā ar citiem bērnunama puišeļiem pa kluso aizskrēja uz karātavu laukumu, lai redzētu, kas tur notiks. Zināja, ka kārs. Bet kā tas notiks? Silaroze uzrāpies bērzā. «Sākumā priecājos, kā jau puišelis. Redzēju, kā visus skatītājus dzina ar dzīšanu uz laukumu, ar autobusiem veda, lai skatās. Notiesātie stāvēja mašīnas kravas kastē, viņiem ap kaklu aplika šņores, mašīna brauca prom, un cilvēki pakārās. Viņi raustījās. Man nelaba dūša palika tajā kokā,» viņš atsauc atmiņā sen notikušo.

Ulmaņa grandiozie plāni

1923. gadā Pētera parku pārdēvēja par Uzvaras parku par piemiņu Latvijas atbrīvošanai, pēc septiņiem gadiem tika sākta parka labiekārtošana. Vadoņa Kārļa Ulmaņa ambiciozie Uzvaras laukuma apbūves projekti arī nav īstenoti un diez vai būs. «1936. gadā Kārlis Ulmanis izdeva likumu par Uzvaras laukuma izbūvi, un 1938. gadā tika izsludināts projektu konkurss. Būvprogramma bija tik plaša, ka ēku kompleksam būtu jāpārsniedz tolaik ļoti ievērojamās sabiedriskās celtnes - Berlīnes 1936. gada olimpiskā stadiona - izmēri,» raksta arhitekts Jānis Lejnieks grāmatā «Rīga, kuras nav». Stadions 25 000 skatītāju, velodroms, šautuve, peldbaseins, sporta un sanāksmju pils 10 000 skatītāju, osta Āgenskalna līcī, Uzvaras tornis, svētku laukums 200 000 apmeklētāju...

Konkursam tika iesniegti 44 darbi, un bija paredzētas godalgas: trīs pirmās, katra 4000 latu, trīs otrās, katra 3000 latu. Dāsni! Bet nevar skopoties, ja Uzvaras parks un tā atjaunošana bija sinonīms tautas vienotībai. No 44 iesniegtajiem darbiem žūrija izvēlējās arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges projektu. Toties valdībai nepietika naudas, lai to visu finansētu, tāpēc tika rīkota loterija celtniecībai nepieciešamo naudas līdzekļu savākšanai. Vienas loterijas biļetes cena bija pieci lati. Ar ziedojumu un loterijas palīdzību līdz 1940. gada janvārim bija savākti vairāk nekā astoņi miljoni latu.

Ak, tavu paradoksu - padomju armijas karavīru pieminekļa būvēšanai brīvprātīgā piespiedu kārtā iekasēja naudu no darbaļaudīm - viņi finansēja šo «atbrīvošanu» slavinošo monumentu.

Nekas no visa

Padomju laikā bija ierosinājums Uzvaras parkā ierīkot kultūras un atpūtas parku ar pastāvīgu Dziesmu svētku estrādi. Vēl nesen šī teritorija tika vētīta kā iespējamā Nacionālās koncertzāles būvniecības vieta. Un nu - Latvijas okupācijas pieminekļa turpmākā pastāvēšana atkal ir mēles galā. Redzēsim, kā būs...