VAKARA ZIŅAS. Stāsti no dzīves. Vadātājs manā dzīvē

 
©Pixabay

Ir cilvēki, kuriem nav dots un nav lemts būt par gidiem vai vismaz kaut cik saprātīgi orientēties laikā un telpā. Un ir cilvēki, kuri to apzinās un cītīgi pārliecinās, vai pareizi sapratuši norunāto laiku un vietu, bet ir arī tādi, kuri vieglprātīgi uzticas savai iekšējai balsij, kas sajauc visu – datumu ar mēnesi, pulksteņa laiku ar nedēļas dienu... Es piederu otrajiem. Joprojām tā ir mīkla, kāpēc mana iekšējā balss rotaļājas ar mani!

Mans «melnais caurums»

Mans «melnais caurums» ir Čaka iela Rīgā. Lai kur es uz tās nonāktu, vienmēr (neticēsiet, bet vienmēr!) aizeju uz nepareizo pusi. To zinot, esmu pat cītīgi ielāgojusi, kādi zīmīgi objekti vai uzraksti atrodas tuvumā, no kuras puses esmu nākusi, bet tik un tā, izejot no veikala vai kādas iestādes, cēli aizsoļoju uz nepareizo pusi. Tas ir īpaši kaitinoši, ja jāsteidzas uz sabiedrisko transportu, tomēr nu ar šo īpatnību rēķinos. Vēl gan neesmu sapratusi, kāpēc tieši Čaka ielā mani apmāj vadātājs...

Trīs priedes Teikā

Reiz gadījās apmaldīties trijās priedēs, un nevis pārnestā, bet tiešā nozīmē. Mans Bermudu trijstūris bija Rīgā, Teikas rajonā, kuru pārzinu diezgan labi. Darba lietās biju Teikas zinātniskajā pilsētiņā un gāju uz pieturu Brīvības ielā. Šis ceļš ticis mērots simtiem reižu, jo kopmītņu dzīves laikā to varēju iziet ar aizvērtām acīm. Taču nu nesapratu, uz kuru pusi jāiet, kur jānogriežas, kur atrodos. Staigāju, staigāju, līdz apjēdzu, ka esmu nonākusi vairākus kvartālus tālāk pie VEF Kultūras pils, kur beidzot ieraudzīju sabiedriskā transporta pieturu. Apmēram stundu vadātājs nelaida vaļā. Pilnīga apmātība! It kā sapratu, kur esmu, bet pareizo ceļu nevarēju atrast. Un neviena cilvēka ceļā, kam uzjautāt virzienu!

Diemžēl tā nebija pirmā maldīšanās reize, tāpēc, piemēram, mežā viena nemaz nebrienu. Kas zina, kur nonākšu... Ieiešu pie Gulbenes, iziešu Krievijā!

Es zinu labāk!

Vēl bijuši vairāki gadījumi, kad ierodos uz tikšanos ne tajā laikā, jo sajaucu datumu ar laiku. Ja man vajadzēja tikties 14. datumā pulksten 12, tad gadījās, ka atnācu 12. datumā pulksten 14. Vienu tādu notikumu atceros ļoti labi. Tieši tā arī bija - ierados 12. datumā pulksten 14.

Cilvēks, ar kuru vajadzēja tikties, izskatījās izbrīnīts. Autoritāri pavēstīju, ka «mums taču norunāts!» Biju tik pārliecinoša, ka viņš sāka šaubīties un skatījās sekretāres virzienā. Viņa nedroši raustīja plecus, es tik un tā nesatricināmi pavēstīju, ka zinu labāk. Abi pētīja plānotāju un pat atvainojās, ka norunātajā laikā ir paredzēta cita tikšanās. Vai es varot atnākt citu reizi? Ar lielām pūlēm viņi mani pārliecināja, ka esmu sajaukusi visu, ko var sajaukt, un es aizgāju. Attapusies, ka tiešām kļūdījos, sajutos neērti, bet ko nu vairs. Pareizajā datumā un laikā atnācu vēlreiz.

Kopš tā laika apzinos, ka spēju iestāstīt baltu par melnu, un pašai vajag septiņreiz nomērīt, tik un tā topogrāfiskās nejēgas grābekļi neko daudz nav iemācījuši.

It kā pareizas minūtes

Nesen ar draugiem devāmies apciemot paziņu. Visiem piekodināju, ka vilciens atiet pulksten 10.38 un ceļš ilgst 58 minūtes. Bet paziņai, pie kuras devāmies, paziņoju, ka izbraucam pulksten 10.58, un arī pati orientējos uz šo laiku. Labi, ka uz staciju aizbraucu agrāk! Intuīcija nav mazais bērns... Taču tas nav viss. Nolēmu kārtīgi izpētīt dzelzceļa stacijas piedāvātās iespējas un uzkavējos kādā no veikaliņiem, kad man zvanīja viens no draugiem un jautāja, kur esmu, vilciens tūdaļ vēršot ciet durvis. Pikti atcirtu, ka vēl ir laiks, kura, protams, vairs nebija, un vienlaikus apzinājos, ka manā laika mērīšanas sistēmā minūtēm ir nozīme, tikai - kā es tās interpretēju.

Starp citu, vajadzīgajā stacijā paziņa mūs sagaidīja ar pusstundas novēlošanos...

Roka ar pistoli

Nezinu, kāpēc, bet ārzemju komandējuma laikā kolēģes nolēma, ka es vislabāk zināšot kādas Beļģijas pilsētas ģeogrāfiju. Es?! Bikli iepīkstējos, ka drīzāk varētu būt netradicionāla balerīna, nevis gide, bet neviena manī neklausījās. «Tu šeit esi bijusi, tu visu zini!» viņas nospiedošā vairākumā pavēstīja. «Neviens nevar būt tik stulbs, lai galīgi sajauktu!» Ak, vai...

Tumsa. Gāju pa svešo pilsētu ne pārāk drošu soli, bet manas ceļabiedres apbrīnojamā bezrūpībā sekoja. Staigājām ilgi, līdz sapratām, ka esam pretējā pusē viesnīcai, kurā bijām apmetušās. Es to apjautu agrāk, tikai negribēju atzīties. Tik un tā neviena manī neklausītos. Tuvojās pusnakts. Bija skaidrs, ka vienīgais transports, lai nokļūtu guļvietā, ir metro. Par laimi, kolēģes manu Susaņina lomu novērtēja smiedamās. Atradām pareizo ieeju pazemē. Čalojošās dāmas kāpa lejā, es paliku pēdējā. Negaidot aiz margām paslējās galva, pēc tam roka, un ieraudzīju pistolei līdzīgu priekšmetu, kā to nez kāpēc dēvē policisti. Mīļie, pistole ir pistole, tāpat kā kāposts ir kāposts! Apjukumā angliski uzsaucu rokai ar pistoli: «Liec nost, muļķi!»

Kad iekāpām vagonā, izstāstīju šo epizodi. Neviena cita to nebija ievērojusi. Kolēģes nebija iepriecinātas, jo uzreiz aplēsa iespējamās sekas. Apdomājoties sapratu, ka mans izdzīvošanas instinkts ir zem nulles... Pagaidām šis ir bijis asinis stindzinošākais piedzīvojums, kurā vadātājs mani ierāvis.