Topošās vīramātes, šis stāstiņš domāts jums! Kā vēsta literatūrzinātnieces un valodnieces Janīnas Kursītes sastādītā «Tautlietu vārdene», latviešu jaunkundzes kāzu naktī vilkušas pišamkreklu – līgavai īpaši šūdinātu garu, izrakstītu kreklu.
Atceros, manās kāzās tika izmantoti divi kopā sadiegti, palagiem paredzēti kokvilnas auduma gabali, kuros vajadzēja ietūcīties kopā ar pielaulāto, atrādīties kāzu viesiem un pēc tam doties gulēt. Dzīvās šausmas! No tādas kāzu nakts naktskrekla parodijas erotika aizbēga neatskatoties, bet, par laimi, daudz noturīgākās pozīcijās stāvēja un nekrita humors un dabas balss. Pēcāk praktiskā vīramāte šo pašas radīto «šedevru» izārdīja un uzšuva palagus.
Tolaik kopīgais naktskrekls šķita ne pārāk amizanta izdarība kāzās, un līdz pat šim laikam nemeklēju simbolisku jēgu pirms 35 gadiem notikušajā ceremonijā, līdz pamanīju šo parupjo vārdu - pišamkrekls. Kur vēl tiešāk un precīzāk! «Pišamkrakls beja da zemei, prīškā caurums i apleik tei vīteņa ar šolka dīdzeņim izšyusteita, ar lapeņom apleik, lynu driebis,» - šāds citāts ievietots «Tautlietu vārdenē» un ļauj noprast, ka latgalieši ir bijuši mūsdienu seksveikalu preču iedvesmotāji. Moderni runājot, vizionāri jeb futurologi. Ieskatieties seksšopu piedāvājumā, un redzēsiet, ka tur ir gana daudz vešiņu ar caurumiem «prīškā»... Gan ērti, gan pikanti. Pieņemsim, ka šādu kreklu darināja nevis pati līgava, bet viņas vīramāte, jo viņa laulības dzīvē bija jau iesvaidīta un zināja, kas spēj uzkurināt vīrieša degsmi.
Tomēr dīvaini, ka šis erotiskais kāzu nakts piederums nav ticis izcelts. Parasti tiek «apkoklēts» līgavas pūrs, kurā galveno vietu ieņem izrakstīti cimdi un zeķes. Cimdi pūra nesējiem, brūtgāna radiem, brūtespāra vedējiem...
Pirmajam brūtes dancinātājam no malas un guldītājam - cimdi... Brūte un viņas māsas dala visiem cimdus… Ielūkojieties virtuālajā Dainu skapī un mēģiniet atrast vārdu «pišamkrekls»! Nav. Bet «cimdi» un «zeķes» - ir.
Hm, interesanti, vai šis krekls bija pie vainas, kad noteica, ka jaunā sieva ir nevainīga? Redz, kā tas noticis: kāzu pirmajā rītā, ja brūti atraduši nevainīgu, tad priecājušies; bet ja vainīgu, tad uzmaukuši brūtes vecākiem zirga rīkus kaklā un dzinuši pa sētu apkārt.
Maldāties, ja domājat, ka latvieši bijuši tikli, bikli, kautrīgi. Kad brūtgāns ar brūti atbraukuši no laulības noslēgšanas ceremonijas, sākusies dancošana. Vispirms vakara brālis uzaicinājis brūti un vedis to dancot, pie mutslauča (pēc visa spriežot, kabatlakatiņa) turēdams. Pēc dancošanas viņš dabūjis mutslauci par dāvanu. Tad viņš uzlūdzis vedējmāti un dabūjis atkal vienu mutslauci. Pēc tam izdancinājis brūtes māti vai māsu un saņēmis kārtējo mutslauci. Kaut kāds kabatlakatiņu fetišs... Pēc tam dancojuši visi, kam tik patīk. Šie danči nav bijuši pieklājīgi un līdzinājušies poļu dančiem. Sazin ko tas nozīmē, bet laikam nekas piedienīgs ar šo apzīmējumu nav domāts. Kad viesi jau noguruši, tad veduši brūti un brūtgānu uz guļas vietu. Tur abus noģērbis tā dēvētais vakara brālis ar palīgiem un iesviedis gultā, kam laikam jāatgādina kāda senlaiku paraža, ar ko - fui! - apzīmē sievas padevību vīram. Un atkal jau - kad jaunais pāris gājis gulēt, tad brūte uz luktura uzlikusi prievītes, bet apguldītājam devusi cimdus, toties šis pāris reizes uzsitis ar pātagu, lai mīlīga dzīvošana... Nudien, Greja nokrāsas senlatviešu gaumē!
