VAKARA ZIŅAS. Guntars Račs. Maksimāli patiess pret sevi

 
©NO GUNTARA RAČA PERSONISKĀ ARHĪVA

«Mēs esam tie, kas mēs bijām arī pirms 30 gadiem – maksimāli patiesi pret savu klausītāju un paši pret sevi. Mēs nespēlējam to, ko nespējam nospēlēt un kas mums pašiem nepatiktu, bet to, ko spēlējam, to darām ar lielu prieku. Tieši šis prieks būt kopā uz skatuves arī ir mūsu spēks,» saka mūziķis un dzejnieks Guntars Račs.

Kāds grupai bija pandēmijas ierobežojumu laiks?

Kā jau visiem mūziķiem, kuri atlīdzību par savu darbu pieraduši sarūpēt paši, pandēmijas ierobežojumu laiks bija pārbaudījums mūsu pacietības mēram un spējai pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Ņemot vērā, ka visi esam nodarbināti arī citās lietās, kaut kā šo laiku pārdzīvojām, bet atsākt muzicēt nebija tik vienkārši, jo iemaņas zūd, ja neuzturi sevi formā. Lūk, tas bija vistrakākais, jo pēc 30 gadu nemitīgas koncertēšanas šī gandrīz divu gadu pauze atstāja iespaidu uz mūsu prasmēm. Tas ir līdzīgi kā sportistiem, kuriem pēkšņi vairs nav sacensību un nav pat treniņu. Tu zaudē formu. Pamazām sākam atgūties kā grupa, jo individuāli jau mēs šur tur katrs vēl uzstājāmies mazos sastāvos. Bet bungas gan sanāca maz spēlēt, tāpēc ļoti, ļoti gaidu šo vasaru, kad varēsim «patrokšņot». Ak, jā, vēl esam izdevuši savu dziesmu grāmatu ar 60 dziesmu notīm un dziesmu vārdiem. Grāmatā ir arī grupas biogrāfija un daži vēsturiski foto. Grāmatu ņemsim līdzi uz koncertiem.

Vai ir tapušas jaunas dziesmas, izveidojušās jaunas sadarbības?

Mums ir ļoti nozīmīga sadarbība ar Maestro Raimondu Paulu, ar kuru kopā bija izveidotas divas mūsu pēdējās koncertprogrammas. Pērn izveidojās jauna sadarbība ar Holivudā pazīstamo komponisti Lolitu Ritmani, kura, protams, ir arī labi pazīstama Latvijā. Biju ar viņu sadarbojies iepriekš, sarakstot dziesmu latviešu diasporas himnai Vācijā. Toreiz viņa izteica vēmi kopīgi sarakstīt arī kādas dziesmas «lielajiem» dziedātājiem. Sarakstījām, parādīju Zigfrīdam un pārējiem, un nolēmām, ka varam tās realizēt paši. Lolita bija sajūsmā. Nu jau trīs dziesmas gatavas, bet publicēta ir tikai viena - «Īstā vieta, īstais laiks». Tai arī tapis video. Bet kopumā ar Lolitu esam vienojušies par vismaz desmit jaunām dziesmām. Tā mums ir jauna pieredze un jauns izaicinājums. Ir arī divas jaunas Zigfrīda dziesmas, arī es esmu rakstījis jaunus darbus grupai. Noteikti noskatieties jaunās dziesmas «Vēl, vēl, vēl» video.

Kopš grupas izveidošanas pagājuši 30 gadi. Kā esat mainījušies šo gadu laikā - raksturo, lūdzu, kādi bijāt toreiz, kad pirmoreiz kāpāt uz skatuves, un kādi esat tagad?

Godīgi? Nekas nav mainījies, ja neskaita mūsu fizisko izskatu. Mēs esam tie, kas mēs bijām - maksimāli patiesi pret savu klausītāju un paši pret sevi. Mēs nespēlējam to, ko nespējam nospēlēt un kas mums pašiem nepatiktu, bet to, ko spēlējam, to darām ar lielu prieku. Tieši šis prieks būt kopā uz skatuves arī ir mūsu spēks. Nekad neko neesam darījuši tikai naudas pēc. Tieši tāpēc nekad neatsakām uzstāties visattālākajās vietās un tur, kur nekad neesam bijuši. Vienīgais, kas mazliet mainījies, ir tas, ka mēs vairs nespēlējam balles un dejas. Tagad spēlējam tikai koncertus. Mūsu dzīvē nakts ballīšu ir bijis pietiekami daudz. Tajās mēs vairs īsti negūstam to prieku, ko agrāk. Visādi citādi nekas daudz nav mainījies. Tās pašas bungas, ģitāras un balsis.

Kuras no grupas dziesmām pašam ir emocionāli vistuvākās?

Es varu pats apraudāties, klausoties «Pieklauvē» un «Manu bērniņ». Tā otra ir mūsu ģitārista Uģa Tirzīša dziesma. Gan mūzika, gan vārdi, ja kas. Dažreiz šķiet, ka cilvēki viņu nav līdz galam novērtējuši un zina tika Zigfrīdu un mani, bet viņš ir viens no grupas balstiem gan morāli, gan muzikāli.

Varbūt par kādas dziesmas tapšanu ir kāds īpašs stāsts?

Visvairāk jautājumu cilvēkiem ir par manu dziesmu «Es tevi nemīlu». Cilvēki nesaprot, kā vismīļākais cilvēks var būt tas, kuru nemīli. Stāsts ir pavisam vienkāršs - mums patīk daudzi un dažādi cilvēki. Iespējams, ilgu laiku mums līdzās nav neviena cita, tikai tie, kuri mums patīk, bet patikšana nav mīlestība. Mīlestība ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Kurš gan to nezina. Bet savs stāsts ir katrai no dziesmām. Visgarākais ir par dziesmas «Man vienalga viss» tapšanu un visu, kas ar to saistīts. Tik daudz pārpratumu, aizvainojuma, nenovīdības… Bet patiesība ir ļoti vienkārša - oriģināli tā ir pazīstamā īru mūziķa Boba Geldofa dziesma, kuras latviskais tulkojums ir saskaņots ar viņa izdevējiem jau sen, sen. Tur nav nekādu problēmu. Taču bija mirklis, kad mūsu draugs, parasti visu zinošais personāžs ar skatuves vārdu Dailes Zigis, uzzinot, ka plānojam šo ierakstīt, pārliecinoši apgalvoja, ka tā nemaz neesot Geldofa dziesma, bet gan īru tautasdziesma, kuru savulaik Geldofs adaptējis. Tur arī parādījās pirmā aplamā informācija par to, ka esam latviskojuši īru tautas dziesmu. Bet, kā jau teicu, tulkojums jau sen saskaņots ar Geldofu, un visi ir priecīgi, un dziesma dzīvo, bet baumas, protams, nenorimst. Koncertos parasti tā ir noslēdzošā dziesma, pēc kuras klausītāji prasa vēl. Un mēs arī parasti kaut ko nospēlējam, uz vietas izdomājot, kas katrā reizē šķiet piemērotākais.

Vai ir plānots ierakstīt jaunu grupas albumu?

Jā, mēs esam ceļā uz jaunu albumu. Domāju, ka pamatā tās būs jaunās dziesmas, kas tapušas kopā ar Lolitu Ritmani. Varētu izdot vēl vienu dziesmu izlasi, kuras mums jau ir vairākas, bet būs arī vairākas jaunas dziesmas, kuras sarakstījis Zigfrīds, es un Uģis. Bet jauns albums nav mūsu pašmērķis, mērķis ir atgūt muzikālo formu koncertos un gūt prieku, satiekot savus klausītājus.

Tikko klajā nākusi tavas dzejoļu grāmatas «365» ceturtā daļa. Atceros, kā pēc pirmajām divām teici, ka šīs 365 dienas, kad uzrakstīji pa dzejolim dienā, bija viens no tavas dzīves lielākajiem brīnumiem, bet turpinājuma nebūs… Un tad nāca pandēmija, daudz brīva laika un jauna apņemšanās - turpināt rakstīt dzejoļus. Kādiem «brīnumiem» jānotiek, lai lasītāji sagaidītu arī 5. un 6. daļu?

Savā jautājumā jau visu lieliski izstāstīji, jo tieši tā tas viss arī bija. Pašlaik esmu cieši pārliecināts, ka 5. un 6. daļas nebūs, un tas ir viena iemesla dēļ - man šķiet, ka šajos 730 (!!!) dzejoļos, kas iekļauti grāmatu sērijas «365» četrās daļās, ir pilnīgi viss, ko es būtu varējis gribēt pateikt. Tur ir visa mana dzīve. Lai turpinātu, man tagad nāktos vai nu atkārtoties, vai sākt kaut ko izdomāt, tā teikt, «izzīst no pirksta». Un es domāju, ka mani lasītāji to ātri atšifrētu un pateiktu vienkārši: Račs ir izrakstījies, tas viss atgādina jau otrreiz uzsildītu zupu. Es nevēlos to piedzīvot, tāpēc turpinājuma nebūs, bet - būs jaunas grāmatas, tas gan būs. Mainīsies žanrs, un tas būs mazliet cits skatupunkts un cits tehniskais izpildījums. Pašlaik tā ir tikai ideja, bet es ceru, ka kaut kas realizēsies jau līdz Ziemassvētkiem. Dzīvosim, redzēsim!

Tavas dzejoļu grāmatiņas ilgstoši turas grāmatnīcu visvairāk pirkto grāmatu topu virsotnēs. Tavus dzejoļu lasa, pārlasa, citē, dalās sociālajos tīklos. Kā tu pats domā, kas ir šo dzejoļu veiksmes stāsta pamatā?

Jā, es nebeidzu par to brīnīties, jo dzeja jau daudzus, daudzus gadus neskaitījās kā žanrs, kas varētu būt pieprasīts. Un esmu gandarīts, ka pie dzejas plauktiem grāmatnīcās esmu aizvedis tik daudz cilvēku, kuri noteikti laiku pa laikam paņem palasīt arī citu autoru darbus. To uzskatu par vislielāko savu panākumu, un ir vienalga, ko par to domā mani spalvas brāļi, kuru grāmatas iegādājas maz, bet kuri saņem prēmijas un apbalvojumus. Tas viss ir normāli, jo katram savs. Un mans «savs» ir mani lieliskie lasītāji, kurus satieku tikšanās reizēs bibliotēkās, skolās, kultūras namos un pēc lielajiem koncertiem autogrāfu sesijās. Bet, runājot par veiksmes stāstu, domāju, ka tā pamatā ir domas skaidrība, dzejoļu vienkāršā struktūra un, jā, arī atskaņas. Es neprotu rakstīt bez atskaņām. Zinu, ka tas ir «old school», bet tur neko nevaru padarīt. Tāpat zinu, ka šī domas skaidrība un vienkāršais pantmērs kādam šķiet balansējošs uz banalitātes un kiča robežas. Taču tā nav nedz banalitāte, nedz kičs, tas ir mans godīgais un man pašam vienīgais iespējamais veids pateikt to, ko esmu vēlējies pateikt. Un katram no mums ir savi izteiksmes līdzekļi un vārdu krājums. To vārdu krājums, kurus izsakot tu pats saproti, ko esi vēlējies pateikt, ne tikai gudri izklausīties. Es regulāri lasu mūsu atzītāko dzejnieku darbus un lasu arī jauno autoru grāmatas. Gandrīz visas, kas tiek izdotas. Par klasiķiem nerunāšu, tur jau laiks visu ir salicis savās vietās, lai gan dažu labu ģeniālu latviešu rakstnieku tagad vairs nevaru palasīt, jo ar laiku, saprotot arī autoru personības šķautnes, vairs nespēju nodalīt autora darbu no paša autora. Ar to es domāju autora sadarbošanos ar okupācijas režīmu - laikā, kad Latvija bija PSRS sastāvā. Visi tie autori, kuri vadīja rakstnieku savienības, starptautisko sakaru biedrības, ieņēma augstus amatus, brauca glaunās mašīnās un dzīvoja Rīgas klusajā centrā vai citos glaunos apartamentos un bija varas ieredzēti, un es viņus nespēju uztvert tikai kā autorus. Daži no viņiem ir fantastiski labi autori, bet... Pašreizējā situācija pasaulē man vairs nedod tiesības viņus cienīt, un es arī vairs necienu. Daudzi no viņiem vēl ir mūsu vidū. Par šo tematu varētu ļoti daudz un plaši diskutēt, un es domāju, ka no šādām diskusijām mēs kā sabiedrība būtu tikai ieguvēji. Lietas ir labi saukt īstajos vārdos, nevis visu laiku pievērt acis un izlikties, ka tavai attieksmei pret naidīgu varu nebija vai nav nekādas nozīmes un ka nevajag mākslu jaukt ar politiku. Tas pat nav apspriežams, jo tā ir gājusi roku rokā visu laiku. Literatūrā padomju laikos tas notika, gluži vienkārši noklusējot un neuzrakstot patiesību, bet mūzikā tas notika, izvēloties nekaitīgus tematus, izteiksmes veidus un bieži vien neko daudz par apkārt notiekošo neizsakošu dzeju. Un bieži vien labu dzeju, bet ārpus realitātes, kas patiesībā valdīja PSRS, par kuras drošību rūpējās VDK. Un kas tad bija mūsu dziesmotā revolūcija, ja ne mūzika, kas «sajaukta», ja tā drīkst izteikties, ar politiku. Paldies dievam, ka sajauca mākslu ar politiku, jo mūzika un dziesmas bija mūsu ieroči cīņā par neatkarību. Dziesmas aicināja uz cīņu, uz brīvību un patiesumu. Arī tās dziesmas, kurās mūsu brīvības alkas bija apslēptas zemtekstos. Māksla ir ļoti spēcīgs ietekmes ierocis, kuru var izmantot gan labu mērķu sasniegšanai, gan gluži pretēji, bet tā nekad nav bijusi neitrāla un nenozīmīga sabiedriski svarīgu notikumu kontekstā.