VAKARA ZIŅAS. Mūziķis Andris Baltacis: zemāka kultūras līmeņa kā Daugavpils mēram pilsētā neesmu redzējis

 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Šajā pavasarī tautā mīlētās šlāgergrupas «Baltie lāči» līderis Andris Baltacis kopā ar skatuves kolēģiem no trim novadiem apvienojušies akustiskā koncertprojektā «PārNovadnieki» un dodas pie saviem klausītājiem visā Latvijā. Andris Baltacis pārstāv Latgali, Māris Sloka no grupas «Klaidonis» - Zemgali, Kurzemi - Artis Šimpermanis no «Rumbas kvarteta», bet Vidzemi - Silvestrs Lorencs no grupas «Zelta kniede».

Daži koncerti jau ir bijuši, kāda ir skatītāju atsaucība?

Ļoti liela, koncerta finālā skatītāji ceļas kājās un aplaudē. Tajā mirklī skudriņas skrien pār ķermeni… Jā, tātad visu darām pareizi. Neko daudz jau nenopelnām, bet - iegūstam tādas emocijas, kas atsver visu. Morālais gandarījums ir milzīgs - ka esam vajadzīgi, gaidīti, ka spējam sniegt gaismu un mīlestību. Protams, var just, ka cilvēki vēl nav īsti atmodušies pēc visiem ierobežojumiem un aizliegumiem, un es domāju, ka paies vēl apmēram pusotra gada, līdz atkal viss būs kā senāk. Ārpus šī projekta man ir arī daudz citu koncertu, un, aizbraucot uz kādu tuvāku vai attālāku kultūras namu, vietējās kultūras dzīves vadītāji, ar kuriem vienmēr arī sirsnīgi izrunājamies par dzīvi, saka, ka tas darbs, kas kultūras dzīves attīstībā tika ieguldīts gadu desmitu garumā, pandēmijas laikā ir pilnībā sagrauts. Cilvēkus nevar dabūt ne uz kori, ne deju kolektīvu… Pamatā mēs savus koncertus organizējam paši, bet ir kultūras nami, kuri mūs aicina pie sevis. Kultūras namu vadītāji burtiski lūdzas: atbrauciet pie mums, mēs gribam, lai tā gaisma, ko dodat, tas cerību stars iespīd arī pie mums… Un tas ir neiedomājams prieks - būt uz skatuves draugu lokā un sajust no skatītājiem absolūti pozitīvu enerģiju.

Koncertējot visā Latvijā, noteikti jūtat arī skatītāju noskaņojumu šajā pavasarī, varat salīdzināt un labāk izprast kultūras vidi katrā novadā.

Bija pandēmija, tagad ir karš, un vēl pirms pusgada visi bija «epidemiologi», bet tagad visi ir «militāristi». Es nešķiroju, tā ir Kurzeme, Vidzeme, Zemgale vai Latgale - mēs visi esam vienādi, un mūsu kultūra mums jāuztur visiem kopā. Mēs katrs mūsu kultūras gaismu varam nest ar savu uzvedību, ar savu mīlestību pret cilvēkiem. Es saprotu, ka mēs visi tagad ziedojamies, bet - mums ir jādomā arī par Latviju! Mēs paši sev esam kaut kur nostāk palikuši… Protams, klaigātāji klaigā un lec ārā no biksēm, paužot savu viedokli un tādējādi parādot savu diemžēl vājo kultūras līmeni. Es runāju par Daugavpils pilsētas mēru, un es varu atļauties to teikt, jo esmu dzimis un mācījies šajā pilsētā - zemāka kultūras līmeņa kā šim cilvēkam tur neesmu redzējis. Atvainojiet, bet man laukos ir zemnieki ar augstāku kultūras līmeni nekā šim cienītajam kungam. Pat negribas teikt cienītajam. Un informācija, kas izskan, ka Latgale pret karu Ukrainā nostājas tā vai savādāk, nav tik viennozīmīgi vērtējama. Arī Latgalē cilvēki redz, dzird un ļoti labi saprot, kas notiek. Bet viņi turpina strādāt, dara savu darbu, lai viņu ģimenes būtu paēdušas. Un Latgalē cilvēki domā arī par tiem, kuriem ir vajadzīga palīdzība. Tikai skaļi par to neklaigā. Tā ir dilemma - Latgales pusē nav pieņemts dikti lielīties ar to, cik daudz viens otram palīdzam. Arī mēs, «PārNovadnieki», klusiņām un bez lielas klaigāšanas dodamies tūrē pa Latviju, lai nestu savu artavu mūsu kultūras laukā. Šī programma tiešām ir ļoti sirsnīga - var gan izsmieties, gan paraudāt. Vēl ir ieplānoti seši koncerti aprīlī un maijā, un tad ir doma par nākamajiem koncertiem tikai rudens pusē. Jo mēs domājam par saimniecisko latvieti - tūliņ sāksies dārza darbi, nebūs laika iet uz koncertiem. Arī man pašam gan mājas darbi, gan lauku darbi jādara. Neesmu liels zemnieks, bet ir savs dārziņš, un laukos jau darba netrūkst. Un apkārt ir svaigs gaiss, mežs, nekas netraucē domāt labas domas. No rīta vienmēr sazvanāmies ar kaimiņiem, apvaicājamies, kādas domas, kāds noskaņojums, ko cits citam varam palīdzēt. Un, kamēr vēl turas sniegs un nav iespējas strādāt dārzā, ik rītu izeju dārzā paskatīties, kas naktī ciemojies manā sētā, kādas pēdas atstātas.

Pilnu sarunu lasiet "Neatkarīgajā".