Nezinu, vai jums ir trāpījušies dīvaini sirdsāķīši, bet Ievai ir īpašs talants tādus atrast. Viņa, aizņemta sieviete, iepazinās internetā. Scenārijs nemainīgs: vispirms apmainījās ar vēstulītēm, pēc tam sazvanījās un visbeidzot – satikās. Tālāk – kā sanāk: kafejnīca, restorāns, pastaiga gar jūru vai, nebūsim nu ortodoksāli tikumīgi, arī kopīga gulta.
Romāns ar Rūdolfu attīstījās vētraini. Agrā pēcpusdienā abi pārmija dažus teikumus rakstiski, lai saprastu, vai ir vērts turpināt. Rūdolfs rakstīja bez kļūdām, prata ieinteresēt, stāstīja ne tikai par sevi, bet arī apjautājās par Ievai būtiskām lietām. Nepārprotami sajūtams - tas nav pieklājības dēļ. Interese bija abpusēja, un sarakste kļuva intensīvāka. Vēstules lidoja kā lodes - žvīkts pie viena, žvaukts pie otra. Runāja par šo un to, mazliet koķetēja. Ieva prata ar vārdiem paņemt vīrieti, tā paņemt, ka viņš ļoti drīz kapitulēja un gribēja satikties. Bet tāda sarakste neuzlika pienākuma smago nastu. Ja kas nepatīk, atbilde vienkārši neseko, un sarakstes biedrs vai biedrene pazūd. Taču ne šajā gadījumā. Tomēr darbalaiks vēl nebija beidzies, tāpēc aktīvo saraksti reizēm nācās pārtraukt, lai izdarītu neatliekamo.
Vārdu pingpongs turpinājās visu nakti, kad abi jau bija atsvabināti no pienākumiem. Viņiem bija daudz runājamā, un saruna raisījās viegli. Ieva nosprieda, ka Rūdolfs ir brīvs vīrietis, jo diez vai sieva ļautu sēdēt pie datora ekrāna. Vēlāk Ieva pat neatcerējās, par ko abi tērzējuši, kaut gan, kā zināms, nakts ir gara, un tās laikā var iemācīties pat knipelēt, ja ir gribēšana, ne tikai vāvuļot ar nekad neredzētu cilvēku.
Lai kā būtu, rīta pusē abi vienprātīgi nosprieda, ka vajag sazvanīties, lai dzirdētu, kā skan balsis. Ieva smējās - ja Rūdolfs runās falsetā, tad tikšanās aci pret aci nenotiks. Rūdolfs bija gatavs nekavējoties pierādīt, ka tā nav. Bija pulksten pieci no rīta, kad abi sazvanījās un sarunu turpināja pa telefonu. Ap deviņiem to nācās pārtraukt, jo - darbs!
Pēcpusdienā abi satikās. Ieva ieraudzīja patīkama izskata vīrieti, jaunāku par sevi. Mazliet neveikla pirmā vārdu apmaiņa, bet tas saprotams - beidzot maskas ir kritušas. Kamēr katrs savā pusē ekrānam, tikmēr var spēlēties ar identitāti.
Rūdolfs uzaicināja Ievu uz kafejnīcu. Kamēr viņa atslābusi pētīja ēdienu un dzērienu karti, Rūdolfs negaidot paziņoja: «Mums ir pusstunda laika!» «Ko?» Ieva salēcās. «Man jābrauc pakaļ mammai un māsai,» Rūdolfs stostījās. Ieva aizrijās ar siekalām: «Tā nebija runāts! Un mēs taču ne tikai neko nepaspēsim pasūtīt, bet pat tēju padzert nepagūsim,» viņa paguva izstomīt. «Nē, tēju un kafiju pagūsim,» Rūdolfs nopietni iebilda. Ieva iekšēji uzsprāga, bet nolēma sekot visādu apgaroto guru padomiem un ļauties notikumu gaitai. «Ak pagūsim? Labi, tad man «gunpowder» tēju,» viņa paziņoja. Rūdolfs pasūtīja kafiju. Tādu, kas ātrāk pagatavojama. Ieva nolēma, ka viņa nemalkos karsto tēju aumaļām. Viesmīle atnesa tēju un kafiju. Ieva runāja par šo un to, gaidot, kamēr karstais dzēriens atdziest. Rūdolfs manāmi nervozēja. Pasākums ievilkās, visbeidzot Rūdolfs samaksāja rēķinu un abi devās uz mašīnu.
Braucot viņš kādam zvanīja, laikam mammai, un taisnojās, kālab kavēsies. Pie Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas jau gaidīja sieviete un meitenīte. Viņas iesēdās mašīnā. Rūdolfs abas pieaugušās dāmas neiepazīstināja. Sieviete Ievai atgādināja skolmeistarieni (viņa gan nezināja, vai tieši tā viņa izskatās), viņa burkšķēja un pētīja Ievu. Ieva uzjautrinājās par savu frizūru un apcerēja, ko Rūdolfs mamma par to varētu domāt. Visu ceļu abi ecējās. Ieva un meitene klusēja. Purvciema mikrorajonā Rūdolfs īgno sievieti un meiteni izsēdināja, un abi devās uz Ievas dzīvesvietu. Pie mājas durvīm Rūdolfs galanti izkāpa no auto, atvēra durvis Ievai un attaisīja bagāžnieku. Izņēma ziedu pušķi un pasniedza. Ieva samulsa, bet to paņēma, pateicās un pilnīgā autopilotā iesoļoja pa kāpņu telpas durvīm. Visticamāk Rūdolfs cerēja uz citu turpinājumu, bet Ieva bija pateicīga savai zemapziņai, kas diktēja to, ko viņa izdarīja, jo memmesdēliņš viņai nav vajadzīgs!
Ivars viņai iepatikās uzreiz, tiklīdz ieraudzīja vīrieša fotogrāfiju iepazīšanās portālā. Ducīgs, gludi skūtu galvu, ar zelta ķēdi ap kaklu - deviņdesmito gadu bandīta tipāžs. Turklāt visās profila bildēs viņam līdzās bija suns - bokseris. Ievas sirds izkusa - šī šķirne viņai patika kopš bērnības, tikai nebija iespēju sunīti paņemt. Vēlāk viņa aizdomājās: interesanti, kurš iepatikās vairāk - Ivars vai bokseris Mimī. Smieklīgs vārds tāda izmēra sunim, taču mīlestība ir akla, kā zināms.
Ieva un Ivars uzrakstīja viens otram dažas vēstules, bet bija jaušams, ka Ivars negrib vilkt garumā. Sazvanāmies un tiekamies! «Lūdzu,» Ieva atbildēja. Kā par nelaimi, viņa saslima. Kad norunātajā dienā un laikā Ivars zvanīja, Ieva neslēpa, ka iepriekš norunātais randiņš restorānā jāatceļ. Viņš gādīgi apjautājās, kas par vainu, un apsolīja atvest zāles. Ieva izstāstīja - saaukstēšanās, temperatūra, līdz aptiekai arī pati varētu aiziet, bet, ja Ivars grib vajadzīgos medikamentus atvest, tad viņa gaidīs.
Un Ivars zvanīja - esot klāt, gaidot pie namdurvīm. Ieva apdomājās un sacīja: labāk būs, ja abi satiksies mašīnā, nevis viņas dzīvoklī. Ivars piekrita. Tas, ko viņa redzēja, Ievu priecēja arī ar 38 grādu temperatūru. Vīrietis kā bilde. Nebūtu labi, ja paņemtu zāles un aizietu, tāpēc abi aprunājās.
Vārds pa vārdam, un bija redzams, ka Ivaram patīk viņš pats un viņa dzīve. Diezgan ātri viņš izstāstīja, ka klosterī aizgājusi viņa pirmā sieva, meita un sievasmāte. Par katru tika izvērsts stāstījums. Ieva pārdzīvoja, kad Ivars klāstīja, ka palicis viens, jo sieva devusies mūķenes dzīvē. Kas sievietei lika atstāt vīru? Ivars turpināja - klosterī devusies arī abu meita. «Oi,» Ieva noelsās, tomēr centās rast skaidrojumu - ja jau mamma klosterī, tad meita ir kopā ar viņu. Tomēr Ievai bija interesanti noskaidrot, kāpēc abas izvēlējušās mūķenes dzīvi. Un Ivars izspēlēja kroņa numuru - klosterī esot arī viņa sievasmāte. Ieva nenovaldījās un sāka smieties. «Tiešām? Ko tu viņām nodarīji?» viņa jautāja un gandrīz uzreiz atvainojās, ka, iespējams, aizvainojusi vīrieti. Ivars netipiski mierīgi paziņoja, ka viņam patīk Ievas dabiskums. Nē, neko sliktu neesot nodarījis, bet, lūk, ģimenes sievietes esot šādi rīkojušās dīvainu apsvērumu dēļ. Ieva iekšēji raustījās smieklos, tomēr savaldījās. Viņa acu priekšā uzbūra ainu ar trim sievietēm mūķeņu tērpos.
Tikmēr Ivars turpināja sūkstīties par pašreizējās dzīvesbiedres māti. Kopā vairs nedzīvojot ne ar neoficiālo sievu, ne viņas māti, taču sievasmāte tik un tā bendējot nervus. Sievasmāte darot to un šo, šito un to... Slūžas bija vaļā. Ieva uzzināja par Ivara sievasmātes izskatu, uzskatiem, izglītību, manikīres apmeklēšanas paradumiem, apģērba izmēru, iecienītāko vīnu, naktsguļas ieradumiem... Ieva klausījās, un viņai neradās iespaids, ka Ivara sievasmāte būtu baisa ragana. Tāpēc Ieva uzmanīgi ievaicājās, vai Ivars nav samīlējies sievasmātē, jo par dzīvesbiedri viņš nav bildis gandrīz ne vārda, toties par sievasmāti sniedzis izvērstu informāciju. Tāda sajūta, ka pusstundas laikā Ieva ir ieviesusies Ivara, viņa sievas un sievasmātes dzīvē uz palikšanu. Galvenokārt - sievasmātes dzīvē. To dzirdot, Ivars apstulba. Nē, nē, sievasmāte tiešām esot ragana.
Ieva apzinājās, ka ar šo sievieti Ivara dzīvē viņa nespēs konkurēt, un joka pēc uzvaicāja, cik jāmaksā par viņa atvestajām zālēm. Ivars to uztvēra nopietni. Šī paciņa ir iesākta, tāpēc pilnu maksu neprasīšot, bet, lūk, šis iepakojums ir nupat pirkts Imantas aptiekā, tāpēc cena netiek samazināta. Labi, ka Ieva uz tikšanos bija paņēmusi naudas maku. Viņa samaksāja prasīto summu, un abi šķīrās uz neredzēšanos. Reizumis viņa iedomājas, kā klājas Ivara sievai, meitai un sievasmātei klosterī... Un, protams, Mimī...