Mana iepazīšanās ar visbiežāk skūpstīto meiteni pasaulē notika Bolderājas pludmalē. Bija tā. Tālumā varēja saskatīt neparastu rosību. Kaut kas noticis, tāpēc man tas ir jāredz! Smiltīs līkņāja ātrās palīdzības ārsti. Piegāju tuvāk. «Mācības. Vai piedalīsieties?» viens no viņiem jautāja.
«Protams!» neapdomājoties attraucu. Kas jādara? «Parādīsim, kā atdzīvināt cilvēku.» Nodomāju, ka dzīvē noderēs. Bet kur tad cilvēks? «Cilvēka nav, mums ir manekens Anniņa,» viņi norādīja uz gumijas veidojumu bez kājām. Droši vien tā nebija gumija, bet kāds cits - smalkāks - materiāls, taču man lielākā daļa ķīmijas zināšanu bija jau pagaisušas. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki visu izstāstīja, parādīja, un pienāca brīdis man ķerties pie lietas. Centos, cik varēju, līdz atskanēja: «Apsveicu!» Priecīgi izslējos. Tad viens no mediķiem aukstasinīgi piebilda: «Jūsu paciente ir mirusi!» Kā tad tā? Izrādās, biju turējusi aizspiestu Anniņas degunu visu laiku, kamēr elpināju no mutes mutē.
Toreiz nevaicāju, kāpēc manekenu sauc Anniņa. Vai mazums kāpēc dots tāds vārds. Tomēr Anniņa ir pelnījusi, lai par viņu pastāsta.
Dēvēsim viņu latviskā vārdā - Anniņa, lai arī citās pasaules valodās viņas vārds skan līdzīgi: Enne, Anne, Annija... Tas ir reanimācijas vai pirmās palīdzības manekens un vienlaikus piemiņa neatpazītai Francijā, Sēnā, noslīkušai jaunai meitenei.
Viņa tika atrasta upē netālu no Luvras 19. gadsimta izskaņā. Meitene varētu būt 16 gadus veca. Uz viņas ķermeņa neatrada vardarbības pēdas, un cilvēki pieļāva, ka jaunā būtne noslīcinājās. Ķermeni novietoja morga skatlogā - tiem laikiem ierasta prakse - cerībā, ka kāds atpazīs. Diemžēl tā nenotika. Kas viņa bija, kur dzīvoja, kas ir viņas vecāki, ko viņa darīja, kāpēc nokļuva Sēnas ūdeņos... Bija cilvēks, nav cilvēka, pat ne vārda un uzvārda.
Toties patologanatoms laikam bija ļoti empātisks, jo nespēja palikt vienaldzīgs, redzot noslīkušās meitenes mierpilno, bezrūpīgo smaidu. Viņš lūdza noņemt pēcnāves masku ģipsī. Arī tā tika novietota vispārējai apskatei - joprojām cerībā, ka kāds šo cilvēkbērnu zina un varēs sniegt informāciju.
Kā daudzi noslēpumaini notikumi arī šis iedvesmoja rakstniekus un māksliniekus uzburt vārdos ietērptus, zīmētus un gleznotus stāstus par to, kas varētu būt noticis ar noslēpumaino Sēnas sievieti. Tāds apzīmējums viņai tika piešķirts.
Anniņa ir izglābusi miljoniem cilvēku - tā gribas domāt, un tā ir, jo manekens ar mierpilnās sejas atveidu tiek izmantots, lai apmācītu pareizi sniegt pirmo palīdzību. Iedomāsimies, kā justos apmācāmais, ja viņam nāktos elpināt manekenu ar šausmās sastingušu grimasi. Anniņu izmanto ne tikai medicīnas studenti, bet daudzi citi, mācoties veikt sirds un plaušu reanimāciju. Aptuveni 500 miljoni cilvēku ir mācījušies, izmantojot Anniņas manekenu!
Pagājušā gadsimta 50. gados, kad medicīnas studenti sāka praktizēties reanimēt, bija skaidrs, ka vajadzīgs dabiska izmēra un iespējami dabiska materiāla sirds un asinsvadu reanimācijas manekens, lai studenti praktizējoties nesalauztu ribas cits citam. To spēja nodrošināt norvēģu rotaļlietu ražotājs Asmunds Lerdāls, kurš bija redzējis «Nezināmās Sēnas sievietes» gleznas reprodukciju kāda radinieka mājās un nolēma izveidot manekenu ar noslīkušās jaunietes seju. Viņu uz to mudināja personiska traģēdija - vecākā meita nomira slimnīcā iegūtas infekcijas dēļ, bet dēls gandrīz noslīka. Asmunds Lerdāls viņu izglāba, turot aiz kājām un cenšoties izdabūt ūdeni no plaušām. Tas mudināja Lerdālu rīkoties, lai mediķi spētu glābt dzīvību citiem, mācoties, kā pareizi atdzīvināt cietušos, izmantojot cik vien iespējams reāli veidotu manekenu. Viņu varētu dēvēt pat par apsēstu, jo saviem manekeniem Lerdāls izmantoja... dabīgus matus. Starp citu, arī Maikls Džeksons esot mācījies atdzīvināt cilvēkus un pēc tam dziesmā «Smooth Criminal» iekļāvis frāzi «Ennij, tev viss kārtībā?».