VAKARA ZIŅAS. Varimants Plūdons. Viļa jaunākais bērns

 
Varimants Plūdons dzimis 1928. gada 29. maijā. Bēgļu gaitās nonācis Vācijā, pēc tam dzīvojis un strādājis ASV, līdz 1949. gadā izceļojis uz Kanādu. 1996. gadā Varimantam Plūdonam tika atjaunotas īpašumtiesības uz «Lejenieku» mājām un zemi Ceraukstes pagastā, un viņš to uzdāvināja pagastam ar nosacījumu uzturēt, labiekārtot un pilnveidot dzejnieka Viļa Plūdona memoriālo muzeju. ©VĪTOLU FONDS

Tai paaudzei, kas skolā mācījās Viļa Plūdona «Zaķīšu pirtiņu», «Atraitnes dēlu» un «Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas», jau pats šo darbu radītājs šķita kā kaut kas tāls un neredzēts, kā arī bija, jo viņš nomira 1940. gada 15. janvārī. 20. un 21. gadsimta mijā Latviju apciemoja viņa jaunākais dēls un viens no dzejnieka deviņiem bērniem Varimants Plūdons. Viņš mūžībā aizgāja šogad 3. janvārī.

Latvijai un latviešiem

Varimanta Plūdona nopelnus uzteic «Vītolu fonds»: būdams «Daugavas vanagu» (DV) Toronto priekšsēdis, viņš parakstīja līgumu par DV Toronto nodaļas stipendijas dibināšanu, aizsākot sadarbību, kurai nu apritējuši 15 gadi. Šī stipendija tiek piešķirta Latvijas jauniešiem augstākās izglītības iegūšanai.

Kad Varimants 2000. gadā viesojās Latvijā, viņš, vērtējot Latvijas desmit neatkarības gadus, intervijā laikrakstam «Rīgas Balss» atzina: «Divas paaudzes Latvijā nezina īsto vēsturi. Es uzskatīju par savu pienākumu darīt visu, ko varēju, lai Rietumu zemes neatzītu Latvijas iekļaušanu PSRS. Mēs gājām pie deputātiem, birokrātiem, preses. Kad aizcirta durvis deguna priekšā, tad gājām pa virtuves durvīm. Un rezultātā Rietumu valstis atzina, ka Baltijas valstis ir okupētas.»

Kāpēc vajadzēja Melno grāmatu?

Tas, ko viņš tolaik sacīja intervijā, atklāj trāpīgu vērotāju un cilvēku, kurš neliekuļo. Varimants Plūdons pirmo reizi uz Latviju atbrauca 1993. gadā un tēva - dzejnieka Viļa Plūdona - mājas ieraudzīja pēc 49 prombūtnes gadiem. Dzīvojot Kanādā, viņš kaismīgi metās Latvijas vēstures izzināšanā.

Īsi pirms iepriekš minētās intervijas «Daugavas vanagu» centrālā valde bija izdevusi grāmatu «Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940-1990» jeb tā dēvēto Melno grāmatu, kuras līdzautors bija arī Varimants Plūdons. Viņš stāstīja, ka doma par līdzīgu grāmatu radās jau deviņdesmito gadu vidū. Toreiz gan bijusi runa par Balto grāmatu, bet tā ir oficiāls dokuments, ko var izdot tikai valdība. Kāpēc vajadzīga tāda Melnā grāmata? «Latvieši nepārtraukti tiek blamēti, ka kaut ko mēs neesam izdarījuši, pie visa esam vainīgi, kādai tautai kaut kas nepatīk, un atkal vaino latviešus. Trakākais tas, ka lielākās bļāvējas bija tās tautas, kuras bija Latviju okupējušas vai arī bija palīdzējušas okupēt i no austrumiem, i rietumiem. Tāpēc ir šāda grāmata, kurā ir uz dokumentiem pamatoti apraksti, ko uzrakstījuši daudzi vēsturnieki no vairākām valstīm. Gribējām parādīt, kas Latvija bija un ko Latvija pazaudēja,» strikti atbildēja Plūdons.

Vēsturi nevar mainīt

Vienlaikus viņš atzina, ka «neblamē» tos latviešus, kuri te dzīvo. «Ja es būtu šeit palicis, nebūtu pārsteigts, ka būtu iestājies komunistu partijā, jo daudziem tur bija jāiestājas. Bet mēs, Rietumu latvieši, vairāk zinājām, mums bija pieejama arī krievu propaganda, arī tā vēsture, ko viņi uzrakstīja tā, kā patīk. Vēsturi nevar mainīt - patīk vai nepatīk. Mums bija iespēja mācīties patiesīgu vēsturi, bet vismaz divām paaudzēm Latvijā īsto vēsturi nemācīja. Tā bija partijas sarakstīta vēsture. (..) Starp citu, Melnajā grāmatā ir raksts par ētisko vērtību pagrimumu Latvijā. Kad es augu, mūsu skolā bija ticības mācība. Kas tā ir? Reliģija cilvēkam māca godīgu dzīvi, ētisku dzīvošanu. Neiztaisīja jau visus par zelta cilvēkiem, bet tomēr lielākajam vairumam tas palīdzēja. Vismaz man noteikti.»

Dzimtas pieredze

Viņš arī izstāstīja, ka brālis cīnījās Kurzemes frontē pret latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Tāpēc Varimantu sāpinājis, ka 16. martā pie Brīvības pieminekļa kāds turēja plakātu «Ārzemju latvieši, jūs glāba leģionāri. Neaizmirstiet 16. martu!». Pēc viņa domām, tas ir kā nepelnīts pliķis, jo «mēs jau bijām tie, kuri 1952. gadā sāka atzīmēt 16. martu. (..) Prezidents Guntis Ulmanis aicināja, lai tie, kas cīnījušies abās pusēs, iet pie Brīvības pieminekļa un noliek puķes. Ziniet, tas ir tāpat kā rētā kaisīt sāli, jo mans brālis cīnījās Kurzemes frontē pret latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Un tagad lai viņi ietu rokrokā, kad viens otram šāvuši virsū? Es to nevarētu atļauties. Ja man saka, lai es sadodos rokās ar nodevēju, tad tas arī ir ētiskais pagrimums».