Daudzās valstīs bērni gaida Zobu feju, kas paklusām paņem izkritušos piena zobus un vietā atstāj mierinājuma balvu. Iespējams, ja zoba zaudēšana bijusi sāpīgāka, tad Zobu feja var aplaimot pat ar vērtīgāku maksāšanas līdzekli – banknoti. Interesanti, vai latviešiem arī bijusi sava Zobu feja?
Tiek pieļauts, ka tirgošanās ar, ap un par zobiem aizsākusies 18. gadsimtā Francijā. Tradīcijas ir dažādas - bērni var ievietot izkritušos zobus kurpēs un pretī saņemt naudu; var paslēpt zem spilvena, bet tad vecākiem būs grūtāk tos samainīt pret naudu; var rakstīt vēstuli Zobu fejai un informēt par notikušo... Senajā Ēģiptē valdījis uzskats, ka Saule padara zobus stiprus, tāpēc ēģiptieši metuši izkritušos zobus pret Sauli. Toties vikingi saviem bērniem maksājuši zobu naudu, jo no izkritušiem piena zobiem veidojuši kaklarotas un ticējuši, ka tie palīdzēs uzvarēt kaujās. Piemēram, Japānā un Korejā pastāvējis ticējums, kā rīkoties, kad bērnam izkrīt zobs: ja no apakšžokļa, tad bērnam tas ir jāsviež uz jumta; ja no augšžokļa, tad zobs jāmet zem grīdas. Abos gadījumos bērnam jāizsaka vēlme, lai izkritušo zobu aizstāj ar peles zobu, jo grauzējiem zobi aug visu mūžu.
Agrāk zobus apraka, lai pie tiem nespētu piekļūt raganas un ļaunie gari. Valdīja uzskats, ka zobiem piemīt spēks, kas ļāvis ļaunajiem gariem tos izmantot, lai uzliktu lāstus. Bet, ja zobu apraka blakus dzīvesvietai, tādējādi centās panākt, lai vietā ātrāk izaugtu jaunais zobs. Ar laiku izkritušos piena zobus sāka ierušināt puķu podos, kamēr rituālu padarīja mazāk sarežģītu - zobu nolika zem spilvena.
Kā Zobu feja uzzina, ka piena zobs izkritis vai izrauts? Tā ir visai aizraujoša loģistika - tiklīdz kādam bērnam izkrīt zobs, fejas pilī tiekot saņemta informācija. Viņa aizlidojot pēc zobiņa un vietā atstājot... kaut ko, kas varētu iepriecināt zoba zaudētāju. Gadās, ka Zobu feja dāsnāk atalgo to bērnu, kuram zaudētais piena zobs bijis veselīgāks, nevis caurs kā siets, un ticis zaudēts likumsakarīga procesa rezultātā - piena zobam pienācis laiks dot vietu kaula zobam.
Lai kā būtu, Zobu fejas eksistences mērķis ir mudināt bērnus ievērot zobu higiēnu, jo piena zobs agrāk vai vēlāk izkritīs, bet kaula zobam vajadzētu kalpot desmitiem gadu ilgi. Un kā bērnus pieradināt tīrīt, diegot un citādā veidā rūpēties par saviem zobiem, ja ne ar materiālu ieinteresētību? Taču tai ir arī ēnas puses. Pirms gandrīz 10 gadiem Amerikā notika aptauja, kurā noskaidrots, ka Zobu fejas maksātā cena par izkritušo zobu bijusi no 50 centiem līdz pieciem dolāriem. Nevajag bērnus novērtēt par zemu! Uzzinot, ka par izkritušo zobu var saņemt piecus dolārus, uz biznesu orientētā jaunākā paaudze izdomāja dažādus veidus, kā priekšlaikus atbrīvoties no ienesīgajiem piena zobiem. Tiesa, biznesa plānam «jo mazāk zobu, jo vairāk naudas!» bija īslaicīgs efekts, jo piena zobi mutē kaut kad beidzas.
Kaut arī dāmām vecumu nejautā, Pasaules zobu fejas vecums varētu būt 113-114 gadu, jo pirmo reizi šī zobu kolekcionāre tika pieminēta 1908. gadā laikrakstā «Chicago Daily Tribune» ar mudinājumu vecākiem mācīt bērniem mutes dobuma higiēnu.
Ja domājat, ka par zobiem uztraucas tikai mūsdienās, tad atbilde ir: nē. Arī Latvijā bija zināma tā dēvētā zobu nauda, kas agrākos laikos bija krustību rituāla sastāvdaļa - sudraba naudas gabalu dāvāja jaundzimušajam ar mērķi nodrošināties, lai viņam augtu veseli, stipri zobi. Dažkārt naudu dāvināja, kad parādījās pirmais zobiņš. Latvieši ticējuši - lai paglābtos no zobu sāpēm, vajadzēja basām kājām apskriet dzīvojamo ēku trīs reizes. Bet, lai būtu pavisam drošs, ka zobi nesāpēs, ieteica tos ieziest ar ogli uz nakti. Starp citu, pasaules ekonomiskās krīzes mudināja vecākus kļūt radošākiem. Piemēram, Grieķijā 2008. gadā vecāki iestāstīja savām atvasēm, ka izkritušo zobu vajag mest pāri mājai. Nekādi spilveni, nekādas naudas balvas - čau, un zoba nav!