VAKARA ZIŅAS. Gredzenu pavēlnieks Mārlijs

 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Mārlijs kļuvis par rīdzinieku Baranovsku ģimenes – Ilonas, Andreja, Emmas un Sāras – mīluli. Ilona ir pateicīga sunim, jo Mārlijs palīdzēja pārdzīvot emocionāli smagu notikumu.

Izglāba suņa mīlestība

«Gribējām bērniņu, bet... Zaudējām viņu. Tāpēc Mārlijs mums ir kā dēls. Viņš palīdzēja novērst domas,» Ilona atklāti stāsta par laiku, kad viņu kritiskā situācijā izglāba suņa mīlestība, pieķeršanās, iespēja suņukam atdot savas sāpes, un nerealizētā iespēja rūpēties par bērnu tika pārnesta uz dzīvu, siltu, mazu kamolīti. Tagad, kad piedzimusi gan sparīgā Emma, gan viņas jaunākā māšele Sāra, Mārlijs tik un tā turpina gozēties ģimenes mīlestībā. «Viņš ir ļoti laba aukle, nevaru iedomāties, kā mēs bez viņa dzīvotu,» Ilona noteic.

Sunim vajadzīgs privātskolotājs

Ilona atzīstas, ka viņai šis ir pirmais suns un pirms tam neko daudz par suņu audzināšanu nezināja. Viņa vēlējusies bīglu, bet vīrs Andrejs sacījis - labāk ņemam aktīvāku dzīvnieku. Un tad feisbukā «izlēcis» sludinājums, ka takšu dāmai Hērai neoficiālā laulībā piedzimuši 11 kucēni. Proti, kaimiņu suns Berms bija izmantojis izdevību samīļot šķirnes dāmu ar radurakstiem. Tāpēc Mārlija mamma ir taksene, bet tētis - Džeka Rasela terjers. Ilona un Andrejs bija vienisprātis, ka grib suņu puiku, un tajā metienā bija tikai četri puisīši. Kāpēc Mārlijam tāds vārds? «Filmās visi labie sunīši ir Mārliji,» Ilona smejas.

«Es zināju, ka pirmo gadu būs grūti,» viņa atzīst. Mārlijs ir ļoti kustīgs, zinātkārs un draudzīgs. Suņu skoliņā visi audzēkņi uzvedušies vairāk vai mazāk paklausīgi, bet Mārlijs skraidījis no viena pie otra, mēģinājis draudzēties, traucējis. Tāpēc Ilona un Andrejs izlēma meklēt privātskolotāju kinologu. Tādu atrada Dobelē. Mārlijs tika aizvests uz pirmo nodarbību, un Ilona piedzīvoja, ka suns spēj būt pat ļoti paklausīgs. Kinologa padomi lieti noderēja, kamēr kucēns auga, un tiek ievēroti arī tagad, kad Mārlijam jau trīs gadi aiz muguras.

Zeltracis

Mārlijs ir atradis vairākus gredzenus un viedtālruni. ««Aifonu» viņš atrada pagalmā. Izvedu pastaigā, Mārlijs sāka rakt, domāju - būs kaut ko ēdamu atradis. Nē, zobos bija «aifons». Ilgi meklējām saimnieku, izrādījās, ka viņš dzīvo mūsu mājā, bet viens otru atradām tikai tad, kad ielikām paziņojumu feisbukā.

Jūrmalā viņš atrada plastmasas gredzentiņu, laikam kāds bērns bija pazaudējis. Bet ir arī vērtīgāki atradumi. Vīrs izveda Mārliju pastaigāties, un pie dzelzceļa sliedēm suns līdz ausīm ierakās zemē. Kad beidza «darbu», zobos bija zelta gredzens. Tam mēs vēl meklējam īpašnieku, pagaidām nesanāk atrast. Bet mājas pagalmā Mārlijs atrada laulības gredzenu. Zelta. Kad redzējām, ka kāds vīrietis staigā ar metāla meklētāju, sapratām, ko viņš meklē. Viņš bija ļoti laimīgs, kad atdevām pazudušo mantu,» Mārlija labos darbus uzskaita Ilona.

Vienlaikus viņa joko, ka mammas dārzā suns izracis tik lielas bedres, ka «bail, ka līķi neizrok». Tas ir viņa gandrīz vienīgais nedarbs. Šo un to kucēna vecumā viņš ir sagrauzis, bet milzīgu postījumu nav bijis. Vairāk nekā 20 saplosītu tualetes papīra ruļļu nav uzskatāmi par lielu skādi.

Mednieka instinkts

Ilonas mamma Anna Kuprijenko reiz izglāba Mārlijam dzīvību. Ilona atceras: «Izlasīju, ka Lucavsalā ir iespēja atpūsties ar suņiem. Aizbraucām, bet tur nav norobežota suņu spēļu laukuma, ar suņiem var pastaigāties gar krastu. Mārlijs ieraudzīja pīles un rāvās medīt. Es nenoturēju pavadu, un viņš ienesās Daugavā. Mamma pakaļ, līdz padusēm slapja, bet suni izvilka. Suni par to nevar vainot, viņš ir mednieks un neko nedzird, kad ierauga medījumu. Vienreiz arī jūrā metās pēc kāda putna. Atsaukt nevar, jo suns pat neklausās, bet toreiz paveicās, ka pīle vai kaija lidoja prom, un viņš atjēdzās. Tāpēc vairs nekur neļaujam iet bez pavadas, arī pagalmā ne, jo viņš ar visiem grib draudzēties. Mārliju vedam staigāt četras reizes dienā, bet gribētos, lai viņš var izskrieties drošā teritorijā bez pavadas.»

Tāpēc Ilona priecātos, ja Rīgā būtu vairāk iežogotu suņu pastaigu laukumu, un ne tikai centrā, bet arī mikrorajonos. Pagaidām Mārlija lielais skrējiens ir mežā, bet vasarā viņš varbūt tiks atvaļinājumā īstos laukos.

Dzīvnieki sadalījuši bērnus

Mārlijs sagaida ciemiņus, skaļi riedams, un pasniedz bumbu. Ja bumba uzreiz nav atrodama, tad viesmīlīgais dzīvnieks pienes čību vai zābaku, luncina asti un gaida, kad viesi iesaistīsies rotaļās. Ļoti labsirdīgs un draudzīgs. Labi saprotas ar bērniem, bet pagaidām vairāk atzīst Emmu. Toties mazajai Sārai ir cita aukle - Kuriļu bobteils Atims. Emma māca Mārlijam, ko drīkst, ko nedrīkst darīt. Suns klausās. Arī enerģijas līmeņi abiem ir vienlīdz jaudīgi - skrien pa istabām kā divas «Duracell» baterijas.

Atimam ir vismaz 15 gadu, viņš uzvedas mierīgāk. Atims un viņa brālis tika paņemti no patversmes. Atims dzīvo pie Ilonas, bet viņa brālis - pie Ilonas māsas Margaritas. Margaritas kaķis diemžēl ir kaķu paradīzē - audzējs. Toties Atimu tagad izklaidē Mārlijs - kaitina, spēlējas, biksta. Reizēm Mārlijs dabū no Atima pa ausīm vai kaķis iecērt zobus kājā, tik un tā abi pēc tam saritinās blakus. Ilona novērojusi, ka ne suns, ne kaķis necīnās par to, kurš mājās galvenais. Ļoti draudzīga kompānija. «Sākumā, protams, skatījāmies, ka dzīvnieki uztvers bērnus, vai nebūs daudz spalvu. Bet Mārlijs un Atims ir ļoti tīrīgi,» Ilona saka.

Simba skapī

Kaut arī Ilonai šis ir pirmais suns, bērnībā viņa un māsa izdzīvojušas kaķu un papagaiļu periodu. Kaķi Simbu abas nopirka, kamēr mamma bija ceļojumā. Zināja, ka tētis atļaus ieviest mājdzīvnieku. Māsas aizbrauca uz Centrāltirgu, kur sliežu malā sēdēja kaķu tantes un pārdeva kaķēnus. «Maisos slēpa, bet mēs zinājām, ka tur ir kaķīši. Laikam uzreiz saprata, ka meklējam kaķēnu, viena tantiņa pienāca klāt un piedāvāja par 20 «kapeikām». Zinājām, kurā dienā atbrauks mamma, un tad noslēpām Simbu skapī. Bet ātri atrada,» smejas Ilona. Viņas mamma papildina: «Kad braucu prom, piekodināju - tikai nekādus dzīvniekus pa to laiku nepērciet! Atbraucu, un mājās aizdomīgs klusums. Uzreiz jautāju: tā, kas noticis? Protams, kaķis skapī!»