VAKARA ZIŅAS. Cita Brisele Salmgrieža acīm

 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Žurnālists Ģirts Salmgriezis ir Eiropas Parlamenta lielākās politiskās frakcijas (Eiropas Tautas partija) preses padomnieks un Briselē strādā kopš... Un te viņš neapdomājoties atbild: «Kopš 2007. gada 5. novembra.» Cilvēki bieži vaino Briseli, ar to domājot Eiropas Savienības birokrātiju, bet Ģirts šo «jaunās trimdas dievkociņu» pilsētu ir izkodis līdz kaulam. Un viņa ieraudzītā Brisele ir cilvēcīga, arī latvietim Latvijā tuva un saprotama.

Pandēmijas blakne

Ģirts atzīst, ka grāmata «Briseles pastkartes» ir pandēmijas blakne, un tieši Covid-19 pandēmija viņam, Briseles vidē apbružātam cilvēkam, deva iespēju pašam saskatīt vissīkākās detaļas Briseles kopbildē. Tapa grāmata, kuras fragmentus jau lasījis aktieris Gundars Āboliņš raidījumā «Radio mazā lasītava».

Ģirts smejas, ka citiem vajag bohēmu un dārgu franču vīnu, lai sāktu rakstīt, bet viņam impulss bija smaržas. 2020. gadā draugi uzdāvināja iespēju izveidot personalizētas smaržas. Salmgrieža aromātu. «No izvēlētām vielām, kas būs tīkamas tikai maniem ožas sensoriem,» viņš sāk ierakstus grāmatā «Briseles pastkartes». Tieši tāda ir arī grāmata - veidota pēc Ģirta sajūtu sensoriem. «Tas nav tūrisma ceļvedis!» viņš brīdina. Bet brīdinājums ir lieks, tiklīdz lasītājs pāršķir grāmatas lapas.

Tomēr viss sākās senāk, kad Ģirts Salmgriezis katru nedēļu rakstīja savas «Vēstules no Eiropas» laikrakstā «Neatkarīgā Rīta Avīze», kur atdzīvojās Briseles dzīves ainiņas. Tagad viņš neslēpj, ka bijis grūti turpināt rakstīt ierastajā dzīves un darba ritmā, līdz nesākās pandēmija.

Draugu ierosinājums

«Strādā attālināti, sēdi pie datora, regulāri ieskaties ledusskapī... Nu nē!» saka grāmatas autors un joko, ka «politisko» atbildību par grāmatu lai uzņemas feisbuks. Tur draugi lasījuši viņa piezīmes, un ne viens vien mudinājis izdot grāmatu.

«Briseles pastkartēs» Ģirts stāsta par to, kāda ir dzīve jau aizslēgtajā Briselē un kāda tā bija vēl neaizslēgtajā Briselē. Arī par terorismu. Un par Marksa gulbīti. Ja jums šķiet: ko gan jaunu var pateikt par vienu no Briseles simboliem - čurājošo puisēnu, tad atbilde ir - var! Ģirts uzskata, ka čurājošais puisītis nepārtraukti redz tūristu muguras, kuri fotografē pašbildes. Bet Ģirts arī saskata, ka tūristi fotografējas ar sirsnīgiem smaidiem un atvērtām sirdīm. Vienīgais, ko viņam varētu pārmest - ka nav čurājošajai meitenītei veltītas esejas. Dzimumu līdztiesība tomēr!

Mana mīļākā pastkarte ir «Sniedziņs balts un Brēgels». Bet uzjautrinošākā - «Sabiedrības protokols - trolejrati», kas ļāva ieraudzīt Briseli daudz mazāk snobiskā noskaņā. «Tātad - ratiņi ir kas vairāk nekā mana īpašā Beļģijas identitātes karte. Ratiņi ir kā veiksmīga apdrošināšanas polise. Ratiņi nozīmē iekļaušanos Beļģijas sabiedrībā,» ar tikko jaušamu smaidu raksta autors.

Prast pateikt paldies

Tas, ko Ģirts prot, ir pateikt paldies tiem, kuri viņu veidojuši kā personību. Piemēram, savai literatūras skolotājai un skolas direktorei Annai Fleišmanei Auces vidusskolā. Ģirts uzsver: «Skolotājai jāsaka pēdējais vārds, tāpēc lūdzu savu skolotāju Annu Fleišmani uzrakstīt pēcvārdu grāmatai.» Un skolotāja trāpīgi raksturo savu audzēkni: «Pastkartes atklāj arī autora personību. Viņš nesamierinās ar viduvējību. Visam jābūt kvalitatīvam - tekstam, fotogrāfijām, mākslinieciskajam noformējumam. Arī ikdienā viņš ir izsmalcinātu lietu, aksesuāru, delikatešu cienītājs.»

Starp citu, Ģirts neslēpj, ka vidusskolā nemācējis labi rakstīt, bet gribējis būt žurnālists, tāpēc iegājis direktores Fleišmanes kabinetā un paziņojis: «Vēlos, lai jūs mani sagatavojat iestājeksāmenam!» Un viņa jaunības, kā pats uzjautrinās, respektablā izvēle beigusies labi - viņš iestājās augstskolā!

Un viņš vienlīdz labi jūtas Briselē un dzimtajā Aucē.