VAKARA ZIŅAS. Skaņdarbi veidojas kā bāreņi
«Kad komponēju, man vienmēr līdzās ir trauciņš ar šokolādi, un es ik pa brīdim ielieku mutē kādu gabaliņu. Lai mums dzīvē nekad nepietrūkst šokolādes!» mirkli pirms savas 45. dzimšanas dienas smaidot sacīja komponists Ēriks Ešenvalds.
«Pandēmijas laikā mūzika rakstās lēnāk, radošais process ir ievilcies, nošu nodošanas termiņi ir pārkāpti, tāpēc izmantošu šo laiku, izdarot arī ko labu,» saka komponists. «Vienmēr esmu rakstījis mūziku konkrētam pirmatskaņojuma koncertam, un zemapziņā šī mūzika virmo ap konkrētu datumu. Notis nododu mēnesi iepriekš, seko mēģinājumi ar kori vai orķestri, un tad skaņdarbs piedzimst. Bet, ja pirmatskaņojums pārceļas pēc gada, ir tā jocīgi ar tām «dzemdībām». Jā, katrs skaņdarbs ir kā jaundzimis bērns, un viņa dzimšanas dienu es ļoti gaidu, bet, ja šis «bērns» notīs ir radīts, bet piedzimšanas brīdis jāgaida vēl gadu, man viņš liekas kā bārenis. Jo es pēc gada jau esmu citāds, kaut ko jaunu uzzinājis, domas ir mainījušās…» stāsta Ēriks, neslēpjot, ka psiholoģiski tā ir ļoti savāda sajūta, tāpēc viņš tagad nesteidzas.
Sarunā ar žurnālu "Vakara ziņas" viņš atsauc atmiņā divas visspilgtākās jubilejas, abas no bērnības. Vienā tētis uzdāvināja paša sameistarotu saliekamo riteni sarkanā krāsā, kas padomju gados bija ļoti ekskluzīvi, bet otrā mamma viņu pārsteidza, uzdāvinot sen kārotu melnu saliekamo lietussargu, jo gribējās būt stilīgam puikam. «Par abām šīm dāvanām biju ļoti lepns, paldies maniem vecākiem!»
Bet tagad gribētu sev uzdāvināt braucienu kopā ar ģimeni uz Somijas ziemeļiem, uz Polāro loku. «Kopš esmu saslimis ar «ziemeļblāzmas slimību», man reizi vai divas reizes gadā ļoti gribas aizbraukt uz Skandināvijas ziemeļiem - ieraudzīt ziemeļblāzmu, padomāt par dzīvi, meklēt krītošas zvaigznes un kaut ko vēlēties nākotnei…» saka četru bērnu - Emīlijas (21), Elizabetes (18), Mārtiņa (15) un Tomasa (7) - tētis.