Nav labuma bez ļaunuma – šķiet, tā varētu sacīt par atradumu Ilūkstes jezuītu baznīcas vietā. Pusotru gadu maisos uzglabātas cilvēku mirstīgās atliekas, citiem vārdiem sakot, kauli, galvaskausi – tas, kas paliek, kad miesa izzūd.
Nebūtu vietējais entuziasts ķēries pie «izpētes», tā arī neuzzinātu, kas atrodas sagrautās baznīcas pazemē, un, iespējams, nebūtu priekšlikums iekļaut Ilūkstes jezuītu klostera kompleksu un baznīcas fragmentus valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Bet vēl ir arī jautājums, vai visu vajag izrakt, vai visus kaulus vajag izcilāt un pārvietot.
Latvijas reģionu televīzija ReTV ziņoja, ka maisos glabājušies 17.-18. gadsimta laika cilvēku kauli, kas nolaidības dēļ joprojām nav apbedīti. Pašvaldības dome pieņēmusi darbā arheologu amatieri, kurš sāka izrakumus, lai atsegtu sagrautās Ilūkstes baznīcas ēkas pamatus. Vēlāk šis darbs apstājās, bet mirstīgās atliekas tika saliktas maisos un atstātas klostera ēkā. Likums paredz - tiklīdz tiek atrastas cilvēku mirstīgās atliekas, par to ir jāziņo, taču Ilūkstes novada dome to neizdarīja.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne informē, ka 2019. gada 12. jūnijā NKMP elektroniski saņēma vēstuli no Ilūkstes novada pašvaldības par to, ka tā plāno veikt rakšanas darbus, lai atklātu Ilūkstes klostera vēsturiskos pamatus, kas atrodas zem zemes un kam nav piešķirts kultūras pieminekļa statuss. Vēstulē bija minēts, ka pašvaldība pati organizēs darbus, un jautāts, vai tam ir nepieciešamas īpašas atļaujas vai citi dokumenti.
Droši vien ir loģiski, ka uz vietas netiek apskatīti itin visi objekti, par kuriem NKMP saņem informāciju. Sandra Zirne norāda, ka pārvaldes rīcībā tobrīd nebija nekāda informācija par to, cik daudz no baznīcas vēsturiskajiem pamatiem vēl ir saglabājušies pazemes daļā. Tāpēc Ilūkstes novada pašvaldībai tika paskaidrots, ka šiem darbiem nav nepieciešama NKMP izsniegta īpaša parauga atļauja, tomēr atgādināts, ka ne vēlāk kā piecu dienu laikā rakstveidā jāpaziņo, ja tiek atrasti objekti ar vēsturisku, zinātnisku, māksliniecisku vai citādu kultūras vērtību. Kultūras mantojuma sargi ieteica darboties atbilstoši arheoloģiskās izpētes metodikai, konsultēties ar arheologiem un iepriekš pārdomāt, kas notiks ar atsegtajām pamatu konstrukcijām, lai tās neaizietu bojā.
Tikai vēlāk noskaidrojās, pamatu atrakšana notika 18. gadsimtā celtās un Pirmā pasaules kara laikā sagrautās baznīcas vietā. 20. gadsimta 50. gados tās drupas nojauktas, bet vieta daļēji apbūvēta.
NKMP par atrastajām vēsturiskajām liecībām informāciju saņēma tikai 2019. augustā, kad pašvaldība jautāja, ko iesākt savāktajiem cilvēku kauliem. Ilūksti apmeklēja Latgales reģionālās nodaļas pārstāvji un konstatēja, ka darbi notikuši sasteigti, vairākās vietās sienās redzamas apbedījumu kriptas, visā izraktajā teritorijā ir liels daudzums būvgružu, cilvēku kaulu fragmenti, trauku lauskas, akmens un ķieģeļu šķembas. Klostera telpās novietoti 10 maisi ar cilvēku kauliem. Ilūkstes novada domei tika nosūtīta vēstule ar ieteikumiem, piemēram, konsultēties ar Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta bioarheoloģijas speciālistiem par iespējām zinātniski izvērtēt atrastos cilvēku kaulus un pēc tam nodrošināt to pārapbedīšanu.
Lai pārtrauktu nezinātnisko un nedokumentēto rakšanu, tādā veidā iznīcinot nozīmīgas vēsturiskas liecības, vietai 2019. gada 30. septembrī tika noteikts jaunatklāta objekta statuss. Piecus mēnešus pēc tam - pagājušā gada februārī - Ilūksti apmeklēja NKMP Arheoloģijas un vēstures daļas speciālisti. «Tiekoties Ilūkstes pašvaldībā, sapratām, ka pamatu atrakšanu «vadījis» cilvēks, kam nav līdz šim bijusi nekāda saistība ar arheoloģiju: viņš ir entuziasts, kuru interesē vēsture, tostarp viņa kolekcijā ir savākti pat unikāli Ilūkstes baznīcas un klostera vēsturiskie materiāli. Nekādu rakšanas dokumentāciju vai fiksācijas materiālus viņš parādīt nevarēja, atrastās lietas un cilvēku kauli joprojām atradās klostera telpās,» informē Sandra Zirne.
Pašvaldībai atkārtoti tika nosūtīta vēstule ar ieteikumiem par turpmāko rīcību, arī par kaulu pārapbedīšanu, jo, pats par sevi saprotams, maisos tiem nav vietas. Saziņā ar »Vakara Ziņām« NKMP atzīst, ka situācija nav mainījusies - nenotiek nekāda rīcība, lai sakārtotu iepriekš izdarīto.
Ilūkstes pilsētas administrācijas vadītāja Ieva Strode neatbildēja arī uz »Vakara Ziņu« jautājumiem.
NKMP ir nodevusi Ministru kabinetam dokumentāciju Ilūkstes jezuītu klostera kompleksa un baznīcas fragmentu iekļaušanai valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Kāpēc tas viss nenotika ātrāk? Ņemot vērā, ka pirmo reizi tika gatavots materiāls vienotam divu tipoloģisko grupu kultūras piemineklim, nosakot arī individuālo aizsardzības zonu un tās uzturēšanas režīmu, tas ir bijis laikietilpīgs process.
Ilūkstes jezuītu baznīca ar klosteri bija lielākā sava laika sakrālā būve Baltijā. Bija laiks, kad par jezuītu aktīvo darbošanos Ilūkstē uzzināja arī Svētais krēsls! 1654. gadā jezuītu ordenis un tā brāļi ieguva tiesības brīvi sludināt katoļticību un uzturēties luteriskajā Kurzemes un Zemgales hercogistē, kur lielākie katoļu atbalstītāji bija muižnieku Zībergu dzimta. Vietējais muižnieks Bērtulis Zībergs deva patvērumu no Rīgas izraidītajiem jezuītiem. Viņi Ilūkstē nodibināja skolu un ģimnāziju, uzcēla klostera ēku, baznīcu ar diviem augstiem torņiem. Par Ilūkstes jezuītu ietekmi liecina fakts, ka jezuītu misija tika paaugstināta par Jezuītu ordeņa rezidenci. Starp citu, 1691. gadā jezuīti atvēra ne tikai pamatskolu un ģimnāziju, bet arī vienu augstāku klasi teātra mākslas apgūšanai.
1701. gada februārī Krievijas cars Pēteris I, noslēdzis Biržos līgumu ar Polijas-Lietuvas karali Augustu II pret Zviedriju, atceļā uz Maskavu apstājās Ilūkstē, kur apmeklēja jezuītu katoļu baznīcu un rezidenci un ziedoja lielu naudas summu.
Jezuītu darbībai Kurzemē formāli pienāca beigas 1773. gadā, kad visās Kurzemes jezuītu rezidencēs - Jelgavā, Skaistkalnē un Ilūkstē - tika nolasīta pāvesta Klementa XIV bulla, un ordenis tika slēgts. Tomēr līdz 1787. gadam «likvidētie» jezuīti apkalpoja Ilūkstes draudzi un skolas. Baznīca un draudze tikai 1842. gadā nonāca laicīgo garīdznieku rokās.
Šogad 19. augustā Ilūkstē notika Augšdaugavas novada pašvaldības Attīstības komitejas izbraukuma sēde, un tajā izskatīja jautājumu par Ilūkstes bijušā klostera ēkas reģenerāciju, vēsta www.ilukste.lv. Klostera ēkas atjaunošana esot «iezīmēta» kā prioritāri attīstāma teritorija Augšdaugavas novadā, to plānots izmantot tūrisma nozares attīstībai. Plānota ne tikai klostera ēkas restaurācija, bet arī apkārtējās teritorijas labiekārtošana, baznīcas ēkas pamatu iekonservēšana un izpēte, kas līdz šim nav veikta.
