VAKARA ZIŅAS. Čeburaškam=Pekausim – 55

 
©depositphotos.com

Mēs novecojam kopā ar savām bērnības rotaļlietām. Bet varbūt nemaz savā garā nekļūstam vecāki, un arī rotaļlietas un multiplikācijas filmu mīļākos varoņus uztveram tāpat kā pirms daudziem desmitiem gadu. Varbūt tāpēc šķiet neparasti, ka Pekausim (Čeburaškam, arī tā viņu mēdz dēvēt latviski) – jau 55.

Pensionārs?!

Mēs, kuriem šogad aprit 55, droši vien varam apgalvot: ohoho, cik sprigani esam! Bet Krievijā, kur Pekausis radies, viņš straujiem soļiem tuvojas pensionēšanās vecumam. Pekauša dzimšanas diena ir 20. augusts, tā vēstījis rakstnieks Eduards Uspenskis, dīvainā zvēriņa radošais tēvs. Zinātnei un zinātniekiem nezināmais zvērēns uz Maskavu no kādas tropu zemes atceļojis apelsīnu kastē - tā vēsta leģenda. Uspenska pirmā grāmata «Krokodils Gena un viņa draugi» iznāca 1966. gadā. Pēc trim gadiem televizoros varēja vērot multfilmu «Krokodils Gena». Scenāriju kopā ar Uspenski rakstīja režisors Romāns Kačanovs. Tā sākās Genas un Pekauša slavas ceļš Padomju Savienībā. Vispirms abus iemīlēja bērni, pēc tam pieaugušie, un vairs ne draudzīgajās padomju republikās vien, bet arī Ķīnā, Japānā, Vācijā, ASV un Zviedrijā.

Savdabīgas anekdotes

Uspenskis esot sacījis, ka tēmas viņa stāstos par krokodilu un viņa draugiem satrauc bērnus neatkarīgi no piederības kādai valstij vai tautībai. Un vissvarīgākā pazīme, ka kāds grāmatas vai filmas varonis kļuvis populārs, ir anekdotes. Par Pekausi un Genu klīst arī ne pārāk jauki pieļāvumi, proti, ar pedofilijas pieskaņu. Bet to saskata pieaugušie, nevis bērni. Atcerēsimies sevi, kad bērnībā skatījāmies šo multenīti! Vai mēs domājām, ka Gena ir perverss tips, kurš savaldzina naivo, maigo, lētticīgo Pekausi? Kad skan dziesmiņa par zilo vilciena vagonu, atvainojiet, tās tiešām ir pieaugušu cilvēku ekspektācijas attiecībā uz to, ko viņi iztēlojās. Toties spicdegunainā, kalsnā Piķamice ir viens negants sievišķis - tā es sacītu tagad, ar pieauguša cilvēka apziņu. Vienlaikus Piķamice ir ļoti vitāla, radoša, mazliet vientuļa un ikdienā bieži sastopama būtne. Tā es sacītu tagad, ar pieauguša cilvēka apziņu. Bet bērnībā viņu uztvēru kā amizantu tantīti, kas sarīkoja nejaukus pārsteigumus, jo - tādi tie lielie cilvēki ir.

Vienmēr uz kājām

Ja gribas izurbties līdz saknei, tad ziniet, ka Uspenskis ir piedāvājis divas Pekauša rašanās versijas. Pirmā: tā ir brāķa lelle, kas līdzīga lāčukam un zaķēnam. Viņam bērnībā bijusi tāda rotaļlieta. Otra: kad ciemojies pie sava paziņas, rakstnieks ieraudzījis mammas kažokā ietinušos meitēnu. Bērns visu laiku klupis, jo pinies kažoka stērbelēs. Tētis esot teicis (latviski to ir sarežģīti iztulkot): «Ой, опять чебурахнулась!». Tā radusies iecere par Čeburašku jeb latviski Pekausi.

Vārdi «чебурахнуться», «чебурашка» ir iekļauti pazīstamajā Vladimira Dāla skaidrojošajā vārdnīcā. Tas nozīmē ar troksni nokrist, nogāzties, bet «čeburaška» ir rotaļlieta, kas negāžas, lai kā to šūpotu, veltu un grūstītu. Tā vienmēr nostājas uz kājām. Starp citu, pateicoties vietējam novadpētniekam, 2009. gadā Krievijas pilsētā Uļjanovskā (kādreizējā Simbirskā) no koka tika izgatavots Simbirskas čeburaška. Un vēlreiz - starp citu, čeburaškam / čeburaškai nav dzimuma. Un rotaļlieta, kas gāzelējās uz visām pusēm, ir bijusi zināma arī ļoti senos laikos.

Labāk nerakt dziļi!

Ja pievēršas Uspenska daiļradei, tad viņa varoņi - krokodils Gena, Pekausis, mazgadīgais tēvocis Fjodors no Prostokvašinas ciema, strīpainais kaķis Matroskins - ir ļoti saimnieciski. Piemēram, Pekausis gribēja uzcelt savu māju, vietu, kur justies labi un dzīvot draudzīgi. Var jau sacīt, ka Genas un Pekauša ideja uzbūvēt māju ir atsauce uz kolektīvo būvniecību un sociālistisko patosu. Bērni gan to nesaskatīja. Piemēram, es neatceros, ka sižeta nagla bija mājas būvniecība, drīzāk uzjautrinājos par Piķamices (Šapakļakas) riebeklībām, bet tas laikam attiecas uz manu nesociālistisko pasaules uztveri tajā laikā, kad biju bērns. Lāga neatminos pionieri Gaļu, kas iesaistījās būvniecībā, viņa noteikti nebija mans mīļākais personāžs šajā multenītē.

Likteņa spēles

Aktrise Klāra Rumjanceva ierunājusi Pekauša lomu, un ir grūti iedomāties kādu citu balsi. Starp citu, multiplikācijas filmas režisors Romāns Kačanovs, kā pats sacījis, nebija sajūsmā par kaut kāda aizjūras dīvaiņa piedzīvojumiem, viņš gribējis filmu par dzīvnieciņiem un cilvēkiem, kuri sadzīvo vienā pilsētā. Vārdu sakot, par situāciju, kad tavs kaimiņš ir runājošs inteliģents krokodils, kurš zoodārzā strādā par... krokodilu. Arī jau neparasta vēlme... Bet iejaucās liktenis, vārdā mākslinieks Leonīds Švarcmans. Tieši viņš pārvērtis kroplīgo zvēriņu par lielacainu, lielausainu kustonīti ar plašu sirdi. Vēl arī mēdz stāstīt, ka vizuāli Pekausi palīdzēja izveidot režisors Jurijs Noršteins, slavenā un nepārspētā «Ezīša miglā» autors. Tādu Pekausi ir iemīlējuši miljoniem cilvēku.

2004. gadā vasaras olimpiskajās spēlēs Pekausis bija Krievijas olimpiskās izlases talismans. Neveikls? Nekas, tas nav šķērslis! Pekausis kā Cojs un «Līvi» - vienmēr dzīvs!