Litenes «Ainažos» pirmais pretī izskrien Ludis – rotveilera un vilciņa krustojums. Rīdzinieks. Paņemts no patversmes, kur atstāts un pirms tam noslānīts ar koku. Ludis pieklājības pēc uzrej, bet visādi citādi – laipns un viesmīlīgs suns. Dzirdot Luda skaļo balsi, no pagalma puses nāk neliela auguma, kalsna sieviete. Anna Zīle.
Viņa uzreiz vedina apskatīt pašas veidoto «Pudeļu dārzu». Visu paveikusi pati, visu savām rokām. Iemācījusies pļaut un rīkoties ar huskvarnu. Bijusi sporta skolotāja, tāpēc tāda izturība un spars - viņa pasmejas. Nu jau 11. gadu pensijā, un tad arī sākusi kopt čūskulāju, kas tagad izmainīts līdz nepazīšanai. Vīrs necik daudz palīdzēt nevar slimības dēļ, toties sievas veidotajiem objektiem piekombinē gaismiņas, un tie tumsā kļūst noslēpumaināki. Tagad ekskursijas notiek arī tumsā. Tā viņi abi darbojas diendienā.
Pirms 17 gadiem ģimene iegādājusies īpašumu ar savdabīgu pūru - tukšām pudelēm. To bijis daudz, pat balzama pudeles no padomju laika. Annas vīrs staigājis pa pagalmu un sacījis - te ir caurvējš, vajag sētu. Kad vīrs uz nedēļu aizbraucis, Anna nodomājusi: «Paga, paga, tagad tev uztaisīšu to sētu!» Izvilkusi pudeles un pirmo reizi ķērusies pie mūrēšanas. Teoriju zinājusi, bet prakses nav bijis nekādas. Vīrs atbraucis mājās un pat nebijis pārsteigts par redzēto. Mīlīgi pateicis to, ko zināja sen: «No tevis visu ko var sagaidīt.»
Bet saulrietā pudeļsētu ieraudzījis kāds vīrietis. Sprīdī starp vakaru un nakti rietošajā saulē pudeles izgaismojās dažādās krāsās. Vīrietis prasījis, kurš to mūrēja. Anna priecīgi attraukusi: «Es!» Un saņēmusi atbildi: «Ko tu muldi, vai tad sieviete var ko tādu uzmūrēt!» Anna to uzskatījusi par atzinību un sapratusi, ka pudeļsēta ir mākslas darbs. «Nu, ja mākslas darbs, tad man tapa vēl trīs objekti.»
Tā viss sākās. Vispirms bija vēlēšanās atbrīvoties no pudeļu kvantuma, pēc tam noticējusi, ka viņa var izdarīt to, ko līdz tam nav pratusi. Tapa soliņš un galdiņš, siltumnīcas pamati, tiltiņš... Kad tika uzdāvināts stārķu pāris, tiem vajadzēja ligzdu. Anna uztaisīja. No pudelēm, protams. «Pirms sešiem gadiem te izraka dīķi, iepriekš bija purvs, un es izdomāju, ka vajag tiltiņu. Rīdzinieki man teikuši, ka tas ir svētīts tilts, četras dieva zīmes esmu iemūrējusi nezinot, un tā slava aizgāja - vispirms vietējā avīze atbrauca, televīzija, pēc tam Gulbenes tūrisma aģentūra iesaistījās un saka - uzrakstīsim, lai ved, Anna, tev pudeles! Reklāma uztaisīta, pudeles ved, bet ko cilvēki šeit redzēs? Man taču kauns, ka ir tikai daži objekti, nu un tā pirms sešiem gadiem man sākās pudeļu dārzs. Es tajā vasarā sāku mūrēt, tapa arī lielā pudele no 670 alus pudelēm uz mūsu robežas,» Anna Zīle raiti stāsta.
Vēlāk braukušas vairākas televīzijas, «Pudeļu dārza» slava izskanējusi arvien tālāk, nu jau tūristi no 41 valsts ir ciemojušies Litenes «Ainažu» mājās. Iebraukusi pat kāda somiete, kura ceļojusi ar velosipēdu. Igauņi teikuši, ka par pudeļdārzu uzzinājuši no televīzijas. Anna nebeidz brīnīties, vai tiešām viņas darinājumi var ieinteresēt tik daudz cilvēku. Tomēr, kad viņa sāka veidot milzu labirintu, šampanieša pudeles piegādātas vai no visas Latvijas.
Labirints ir 75 metrus garš, tā būvētāja izskaitījusi un var parādīt, kurā rindā ir 890 pudeles, kur - 11 000. Viņa saņēmusi pudeļu dāvinājumu no sievietes, kura dzīvojusi Īrijā, bet nu atgriezusies Latvijā, arī ārzemnieki ved interesantu formu pudeles, bet tās nav kur izstādīt, tāpēc Anna būvē Pudeļu muzeju. Smejas, ka tas top gandrīz piespiedu kārtā - cilvēki prasa! Līdzīgi bijis ar kāzinieku objektiem. Pieteicies viens pāris, pēc tam vēl un vēl. Nu jau vairāk nekā 70 pāru, starp viņiem arī četri ārzemnieku pāri, ir apmeklējuši «Pudeļu dārzu» un atstājuši tur savus vēstījumus, siena rullī raidījuši Amora bultas. Anna katram sarīko savu ceremoniju, izsniedz sertifikātu, jaunlaulātie tiek ierakstīti Mīlestības grāmatā... «Kādreiz kāzās par vedējmāti gāju, tagad arī no tā netieku vaļā. Laikam zvaigznēs ierakstīts,» viņa joko.
«Tagad jau es spečuks, es neliktu tādas pudeles, no kādām mūrēju dārza soliņu un galdiņu,» viņa atzīstas. «Nu man visi ābeļu celmi apmūrēti. Re, hiacintes zieds! Tur bija liels, nesmuks akmens, visu skatu bojāja. Apmūrēju ar pudelēm, un vēl zila gaismiņa tumsā deg. Skaisti! Tur bišu strops - stabs, ko apmūrēju. Paņemu gliemezīti rokā - vai, ku’ smuks, varētu uzmūrēt. Un tapa gliemezītis. Suņus nu nekādi nevarēju uzmūrēt, tāpēc uztaisīju suņubūdu. Pa sešiem gadiem man kopā ir 43 objekti, ko skatīt. Man viss pienāk klāt, tikai strādā. Es dodu enerģiju ekskursantiem un, ja redzu, ka viņiem patīk, enerģija nāk atpakaļ. Man ir prieks darīt. Citi te atgriežas četras, pat piecas reizes,» priecājas Anna.
Beidzot viņa ir iekārtojusi atrakciju parku ar vairāk nekā 40 atrakcijām. Kas lai zina, kādus pārsteigumus Annas «Pudeļu dārzs» sagādās vēl pēc gada vai diviem.
