VAKARA ZIŅAS. Oligarhs no patversmes Rīgā - Dalī kungs
Pliko kaķi kāroju sen, vismaz desmit un vairāk gadu. Tolaik šāda dzīvnieka cena man šķita nereāli dārga, tāpēc spriedu kā «Limuzīna» Mirttante: «Tādu naudu! Par to jau aunu var nopirkt!» Nolēmu gaidīt. Kurš gaida, tas sagaida. Pērnā gada janvāra pirmajās dienās kāds velniņš dīdīja ieskatīties dzīvnieku patversmes «Dzīvnieku draugs» mājaslapā. Zināju, ka no citām patversmēm dzīvnieku neņemšu. Turklāt bieži tur neielūkojos, varbūt reizi trijos četros gados. Un – še tev!
Oligarhs no patversmes
Jā, ir foto: plikais kaķis sēž un nelaimīgi skatās caur pieri. Uzrakstīju e-pastu uz patversmi, atbildi nesaņēmu. Bija brīvdienas, tāpēc nolēmu, ka piezvanīšu darbdienā. Pēkšņi manā e-pastā iekrīt vēstulīte: tā un tā, sieviete, kura kaķi aizrunājusi, izlēma neņemt, piedāvājam jums. Tā mēs satikāmies. Tobrīd Dalī kungs bija pusotru gadu vecs Donas sfinkss, kuru viņa iepriekšējie saimnieki it kā atstājuši patversmē, jo paši pārcēlušies uz Maskavu. Kaķis pirkts izstādē, tātad maksāja dažus simtus eiro. Nekādus smalkos papīrus saimnieki līdz ar kaķi nebija atstājuši. Man tos nevajag, ne jau papīrus gribēju, bet kaķi. Bija gan dīvaini, ka tādu dzīvnieku tik vienkārši pamet. Bet cilvēka rīcība ir neizdibināma - pie tādas domas paliku.
Un 2020. gada 8. janvārī Dalī kungs, šis oligarhu pamestais augstdzimušais eksemplārs, tika atvizināts no Canderielas patversmes uz jauno dzīvesvietu pie manis. Šeit viņš mainīja vārdu no Brobusa uz Dalī kungu. Kāpēc piesaucu oligarhus? Tas ir manu draugu vidū izplatījies jociņš, jo nopirkt dārgu kaķi un pēc tam to pamest... Turpinot lasīt, sapratīsiet, kāpēc, iespējams, Dalī kungs nonāca patversmē.
Kurš ir galvenais?
Sākums bija... dažāds. Mēs abi esam alfa radījumi, katrs gribam būt noteicējs un galvenais. Katram no mums raksturs galu galā jau ir noformējies - kurš piekāpsies, kurš atkāpsies? Konsensu panācām, tomēr esam pieauguši savas sugas īpatņi. Uzskatu, ka mūsu kopdzīvei mājsēde nāca par labu - varēju vērot, kā Dalī kungs iejūtas jaunajos apstākļos. Pirmās trīs dienas viņš gulēja zem segas - loģiski, pats pliks un ārā ziema... Es sēdēju blakus, paglaudīju, parunājos. Pēc tam viņš parādīja un pierādīja, ka kaķim blēņu ir pilna ... es nezinu, kas. Galva - noteikti! Pēc gada jau varēju teikt, ka apmēram 10 kopdzīves dienas ir bijušas vienkārši lieliskas, visas pārējās šausmīgi lieliskas, ieskaitot nekustamās mantas iznīcināšanu un nelaiķu meklēšanu.
Ko grib, to grauž
Viņš grauza un turpina grauzt ļoti neparastas lietas - logu rokturus, metāla slotaskātu un citus kātus, manas kurpes (tikai ādas! Augstdzimis eksemplārs, es taču saku), gultas atzveltni, jaunu ķebli, pītu kurpju kasti, metāla pakaramo vismaz piecu kilogramu svarā, ir uzmetis man nazi no augsta plaukta (gribas domāt, ka nejauši)... Un nav tā, ka kaķim trūktu gan vienkāršu, gan attīstošu rotaļlietu, to viņam ir vairāk nekā man kleitu. Kaķu atbaidāmie līdzekļi nepalīdz, esmu samierinājusies un uztveru notiekošo ar humoru. Kopš tā laika dēvēju viņu par kaķaklizmu un kaķastrofu. Kāda mana paziņa smejas, ka Dalī kungs oligarha sievai esot silikonu pārkodis, tāpēc aiztransportēts uz patversmi. Nebrīnītos, ja tā būtu. Ak, jā, Dalī kungs (iespējams, graušanas dēļ) zaudēja vienu zobu - tas kustējās, un nācās izraut. Tā uzzināju, ka šis «prieks» kaķim maksā septiņus eiro. Divas dienas pēc stomatoloģiskās operācijas viņš koķeti iekoda man kājā. Dzīve turpinās.
Kā atrast nelaiķi
Turpinot par nelaiķu meklēšanu. Kādā brīdī sākās aurošana pie dzīvokļa ārdurvīm - kaķis prasījās ārā. Kāpņu telpā viņš apstaigāja kaimiņu durvis, izmēģināja nagus uz piedurvju paklājiņiem. Iepatikās. Turpmāk katru rītu mums nācās inspicēt kāpņu telpu. Nedēļas divas viņa maršruts uzreiz veda tikai pie vienām - kaimiņienes - durvīm. Viņš tur ostījās, plēsa durvis un visādi iznesās. Kādudien nācu mājās, pie durvīm - policija, ātrā palīdzība. Kaimiņienes dzīvokļa durvis, ko bija iecienījis Dalī kungs, vaļā līdz kājai. Kaimiņiene bija mirusi un kādu laiku gulējusi, neviena neatrasta. Turpmāk ar bažām skatos, ja pie kādām durvīm kaķis uzkavējas īpaši ilgi. Kaimiņi mūs negrib redzēt pie savām namdurvīm, jo izstāstīju par korelāciju starp Dalī kunga vizītēm pie durvīm un nāvi.
Viņa (un vienlaikus savus) piedzīvojumus esmu aprakstījusi vairāk vai mazāk jautros pastāstos. Lūk, daži no tiem.
Bikšdibens aiz durvīm
Pamazām, palēnām apsveru domu par pāraudzināšanas iestādi kaķim, bet sev - par kādiem labas iznešanās un daiļa paskata kursiem. Dalī kunga dēļ esmu kļuvusi par kaimiņu un visādu saimniecisko dienestu biedu. Diemžēl neesmu lēdija, kura attālināta darba apstākļos graciozi pieceļas no pēļiem, uzjogo, pameditē, uzkrāso lūpas, uzliek pērļu kaklarotu un smukā kleitā sēžas pie datora strādāt. Tā kleita jau vēl plus, mīnus ir, bet viss pārējais...
Pandēmijas apstākļos Dalī kungs ir pasācis nejēgā aurot pie dzīvokļa durvīm un doties inspicēt koplietošanas kāpņu telpu. Viņam tur savas darīšanas, jo viņš sevi sajūt kā mājas vecāko. Ir iepazinies ar kaimiņieni un kaimiņu, kuri sajūsmināti uķinās, un katra tāda reize vairo viņa pašapziņu. Starp citu, kaimiņiene dievina Dalī kungu un arvien metas viņu glaudīt, kad vien satiek. Par mani viņa izrāda mazāku sajūsmu. Ikreiz apjautājas, kāpēc kaķītis ilgi uz viņu nav kliedzis aiz dzīvokļa durvīm, kad netiek laukā.
Dalī kungs inspekcijā dodas gan sešos no rīta, gan vienpadsmitos naktī. Tieši kā tovakar, kad nakts stundā kaķis sajuta grabināšanos aiz mana, atvainojiet, viņa dzīvokļa durvīm. Brēca tik ilgi, kamēr biju spiesta attaisīt durvis, un man pretī rēgojās vīrieša bikšdibens. Es jautri paziņoju, ka kaķis grib zināt, kas notiek, ka viņš mēdz iziet pastaigāties, nu, visas tās lietas, ko izspūrusi, neakurāti ķemmēta kundzīte šķībi sasietā kleitā naktī mēdz stāstīt svešam vīrietim kāpņu telpā.
Tas bija meistars, kurš mērīja kaimiņiem durvis. Kāpēc naktī? Nezinu. Varbūt tāds darba laiks. Kaķis špacierē, ostās, priecīgs. Es čaloju, bet pēc acīm redzu - krievs. Vīrietis mani nesaprot. Tāpēc visu atkārtoju krieviski un vēl piebilstu: «On očeņ ļubit mužčin, buģķe ostorožni!»
Pēc acīm redzu - sāk kļūt aizdomīgs. Dulls sievišķis atrāvis durvis, kaķis tikpat nenormāls, sajūsmā lec viņa štrumentu kastē, nogāž kladi un aizripina zīmuli... Paķēru Dalī kungu un aizcirtu durvis.
Nākamajā rītā Dalī kungs izdomāja, ka astoņos ir īstais laiks meklēt vakardienas vīrieti. To kliegšanu pie durvīm nevar izturēt, ļāvu viņam doties inspekcijā. Dzirdu, ka kaimiņš pie savām durvīm čubinās, grib iet ārā, bet actiņā laikam redz gan mani, gan kaķi. Nenāk. Protams, es arī neietu. Mati izspūruši, kājas basas, kaķis pliks - tāds komplekts nav nekāds šiks un «bļesks». Pagrābu kaķi, lai kaimiņš var droši doties savās gaitās. Vēlāk atvainošos.
Zinošais meistars
Citurīt «Sadales tīkla» meistars manā kāpņu placī mainīja elektrības skaitītājus. Kad viņš piezvanīja pie durvīm un es atvēru, Dalī kungs iznesās ārā. Diemžēl meistars vienlaikus piezvanīja arī pie kaimiņienes durvīm, un dēmoniskais mīlulis iebrāzās viņas dzīvoklī. Pēdējā mirklī nogrābu šo aiz pakaļkājām, bet pēc tam kaimiņiene durvis vaļā nevēra. Ne meistaram, ne, loģiski, kaķim.
Toties savā mājsaimniecības mājoklī Dalī kungs 20 minūtes nepārtraukti auroja, lauzās ārā, grabināja rokturi, izlauza durvju blīvi, tāpēc reizes trīs nācās viņu izstiept kāpņu telpā, lai šī personība varētu asistēt elektrības speciālistam. Viņš nebija uz mutes kritis, katrreiz nolasīja lekciju par ēģiptiešiem un sfinksu kaķiem. Prieks klausīties! Tagad gaidu gāzes kantora vīrus. Ceru, ka viņi būs tikpat izglītoti.
Gandrīz kautiņš
Izgāju pastaigāties ar Dalī kungu vienā rokā (pie striķa) un miskastmaisu otrā. Pagalmā Dalī kungs sarīkoja baisu koncertu, auroja, šņāca un rūca. Domāju, esmu šim uz garās žurkas astes uzkāpusi, tāpēc smalkjūtīgi atvainojos un ķēros pie vēdera (viņam), lai paņemtu klēpī. Ha! Tas mežonis ieķērās man rokās, un adrenalīns mums abiem sita augstu vilni.
Es joprojām neizlaidu miskastmaisu no vienas rokas un kaķi - no otras un skatījos, kā asinis pakšķ pagalma smiltīs. Dalī kungs nebalsī auroja. Un tad es ieraudzīju viņu - baltu un trīs reizes resnāku pagalma kaķi. Viņš izaicinoši laiski zvilnēja zem ievas, kamēr mans Donas «kazaks» vīstīja dūrītes, lai ar viņu izkautos.
Dalī kungu beidzot varēju iespiest padusē. Rokas asiņoja. Tas baltais pagalma mērglis mums sekoja. Dalī kungs bija notašķīts ar manām asinīm un izskatījās kā gladiators. Pliks, asiņains un aurojošs. Kad atbrīvojos no sadzīves atkritumu kules, Dalī kungs izlēma turpināt kautiņu ar to balto pagalma ķēmu.
Kļuvu par mediatori, noregulēju konfliktu, vilkāmies abi uz mājām. Baltais provokators palika guļam krūmos. Dzīvs, protams. Donas «kazaks» lepns, jo beidzot iesaistījies īstā ielu kautiņā. Man asinis pakšķ un pakšķ. Skatos - tālumā iet onkuliņš ar baltu suni. Ņemu savu gladiatoru klēpī, drošs paliek nedrošs. Kad onkuliņš un baltais balonveidīgais suns ir mums blakus, Dalī kungs atvāž muti un iešņāc vīrietim sejā. Pārsteigta aizmirsu labās manieres un diemžēl neatvainojos, bet onkuliņš iespiedzās: «Vai jūs abi varat beigt!?»
Domāju: kuram viņš to teica? Man un Dalī kungam? Sunim un Dalī kungam? Man un sunim?!
Bet onkuliņu var saprast. Tukšā pagalmā pretī nāk asinīm notriepusies kundzīte ar asinīm notriepušos pliku kaķi.
P.S. Onkuliņu sastapu vēlreiz. Viena. Mani ieraugot, viņš pagriezās un aizgāja pa citu ceļu.
Kā es satiku vīrieti ar zelta zobu
Ar pavadā sašņorēto Dalī kungu pie vienas rokas un miskastmaisu un dzīvokļa atslēgām otrā rokā devos pāri pagalmam uz atkritumu novietošanas punktu. Sētsvidū kaprīzais kundziņš iespītējās, jo bija izlēmis mainīt maršrutu. Karstuma dēļ mana jau tā sašķobītā nervu sistēma neizturēja. Pagrābu Dalī kungu padusē, paklaigāju par krievu oligarhu pamesto dižciltīgo, nepateicīgo lopu un stiepu savu krustu - kaķi un miskastmaisu. Kad metu konteinerā maisu, līdzi ielidoja arī dzīvokļa atslēgas. Nav jau tā, ka nekad šādu iespēju nebūtu domās pieļāvusi. Vualā, te nu tā ir!
Augumā neesmu padevusies - atslēgas redzu, bet aizsniegt nevaru. Un vēl Dalī kungs plosās kā neiejāts ērzelis - lec, lokās, brēc. Kur piesiet kaķi, lai varētu atrast koku, ar ko izķeksēt atslēgas? Kur piesiet kaķi, lai varētu sagāzt puspilno konteineru un izvilkt atslēgas? Saprotu, ka otrais variants man nebūs pa spēkam. Drīzāk pati iežaušos mēslos.
Redzu, tuvojas vīrietis ar karikatūrveida suni. Un miniatūru šmucmaisiņu! Es jožu viņam pretī.
- Labdien, vai varat palīdzēt?
- Što?
- Oi, možeķe pomoč, požaluista? Kļuči uroņila!
- Gģe?
Rādu viņam šmucīgo konteineru, kur starp maisiem spīd atslēgas. Vīrietis ieskatās konteinerā un smejas. Viņam mutē zelta zobs! Dullais kaķis auro un šņāc, jo viņam nepatīk karikatūrsuns, bet patīk vīrietis ar zelta zobu. Suns tikmēr pašapzinīgi stāv, jo tas tomēr ir viņa, nevis Dalī kunga čoms. Vīrietis izvelk manas atslēgas, es pateicos un atvainojos abiem, jo mans mežonis turpina ārdīties.
Kā viss beidzās? Vīrietis ar suni aizmetās prom, jo Dalī kunga uzvedība bija neciešama. Ja mēdz teikt, ka suņinieki iepazīstas, staidzinot savus burvīgos dzīvniekus, tad es jums saku: izejot pastaigā ar kaķi, jūs iekulsieties dīvainos atgadījumos, tikai ne iepazīsieties ar laimīgām beigām.