Aronas pilskalns Bērzaunes pagastā, Madonas–Pļaviņu šosejas malā, ir īpašs ne tikai ar savu vecumu – tas veidots vēlajā dzelzs laikmetā, bet arī tā īpašnieka Laura Galiņa neparastās attieksmes dēļ. Pilskalns pieejams ikvienam cilvēkam. Ieejas maksa netiek prasīta, apmeklētāji tiek lūgti atstāt ziedojumu. Arī gardais Ledavota ūdens netiek liegts nevienam, un ziemā tas veido nepārspējamu ledus skulptūru.
Laura palīgi ir tikpat aizrautīgi kā viņš. Vispirms mums pilskalnu izrāda Kalvis Krastiņš. Viņš pievērš uzmanību, ka neordinārās atrakcijas veidotas no vēlreiz izmantotiem materiāliem, kas «nekožas» ar apkārtējo vidi. Kalvja dēlēns Kārlis labprāt demonstrē, kā izmantot virves un no riepām gatavotās šūpoles. Viņam patīk. Visas atrakcijas katru rītu tiek pārbaudītas, bet pieaugušajiem tomēr ieteicams pieskatīt bērnus, kad viņi šūpojas vai rāpaļā pa kalnu.
Vēlāk atbrauc saimnieks Lauris un uzreiz noteic - cenšoties būt neuzbāzīgs, apmeklētājiem nav jāzina, ka viņš ir šīs vietas īpašnieks. Lauris ļauj izmantot savu īpašumu bez maksas, un šeit tiešām spēkā ziedošanas princips - cik vēlies, tik ieliec izturīgajās akmens lādītēs. Konkrētu summu neviens neprasa. Lauris saka: «Strādniekiem maksāju tik, cik saziedots. Ja saziedo mazāk, tad mans princips ir nevis prasīt apmeklētājiem maksu, bet darīt tā, lai nāk vairāk cilvēku.»
Kad viņš sāka sakopt Aronas pilskalnu, daudzi neticēja, ka tā ir laba doma - neprasīt maksu un ļaut brīvi piekļūt it visam, kas pilskalnā iekārtots. «Kāda jēga man sēdēt kā sunim uz siena kaudzes?» jautā Lauris. «Tas ir senču mantojums, es neuzskatu, ka esmu tā privātīpašnieks. Mana filozofija ir tāda: vērtība nav tajā, ko uzbūvējam, vērtība ir cilvēkos. Piemēram, ja kāds veido parku, tad parks ir līdzeklis, kā piesaistīt cilvēkus. Jo smukāk uztaisa, jo vairāk piesaista. Tā notiek arī šeit. Te nekā nebija. Viss aizaudzis, piedrazots, strāvas nebija. Tagad ir.»
Lauris iecerējis šo vietu atvēlēt ikvienam, kuram netrūkst interesantu, aizraujošu ideju. Varbūt kāds vēlēsies būvēt atrakcijas vai ekskluzīvas, videi piemērotas ēkas no salmiem. Lai dara! Lauris priecāsies, ja radīsies vēl citi kompanjoni, kas grib darboties.
Aronas pilskalns ir kļuvis par iedzīvotāju un tūristu iemīļotu vietu. Te var nogaršot un paņemt līdzi Ledavota ūdeni (avots iztek kalna virsotnē!), uzsliet teltis, iekurināt ugunskuru, izmantot grilu, pārnakšņot, sarīkot ballīti. Tiek veidoti vides objekti, ir izpļauti labirinti. Viņš atjaunojis veco zviedru ceļu, kas tika aktīvi izmantots līdz pagājušā gadsimta 30. gadiem. Lauris atzīstas: «Man sākumā arī teica, ka zags. Jā, aiznesa grilus, kabeli nozaga. Spuldzītes zaga. Bet, kad šo vietu cilvēki iemīlēja, nu jau man divi gadi nav vada gals pazudis. Es gribu pierādīt, ka cilvēkiem var uzticēties.» 2017. gadā televīzija informēja, ka Aronas pilskalna apsaimniekotāji apzagti - aizvestas divas konstrukcijas. Lauris nepadevās, turpināja kopt, tīrīt, vākt un atjaunot, un cilvēku attieksme mainījās. Vēl jau gadās rukši, kas atbrauc, piemēslo un aizbrauc, bet Lauris ļauj atstāto cūcību ieraudzīt nākamajiem viesiem. Nav patīkami to redzēt, vai ne? Tāpēc tas ir stimuls sakārtot vietu pēc atpūtas. «Vēl nav viss sakārtots, mums ir filozofija, ka visu laiku jāmainās. Atbrauksiet nākamgad, būs citādāk,» viņš ir pārliecināts.
Lauris nebūvē mītus ap Aronas pilskalnu. Viņš norāda, ka nav pamatojuma nostāstiem par to, kā stāvo kalnu ar cepurēm sanesuši zviedru karavīri. Izrakumi netālu no pilskalna liecina, ka cilvēki te dzīvojuši jau 11. un 12. gadsimtā. Te atrastas čuguna lielgabalu lodes. Vēl viņš uzskata, ka pilskalnam jābūt dzīvam, nevis tas jāslēpj no cilvēkiem aiz augsta žoga tikai tāpēc, ka ir gadsimtiem vecs.
Kā viņš tika pie pilskalna? Intervijā www.estars.lv Lauris sacīja: «Ss.com bija sludinājums, par Aronas pilskalna īpašumu tolaik samaksāju 10 tūkstošus latu. Tas bija laikam 2002. gads. Sāku pamazām kaut kā rosīties. (..) Nekāds zelta cilvēks kādreiz nebiju; visu šo darbošanos uzskatu kā savu grēku izpirkšanu. Tajos nežēlīgajos laikos arī pats biju nežēlīgs, jo tāda ir arī šī kapitālisma pastāvošā kārtība. Bet tāpēc esmu mainījies; krīzes laikā sapratu, ka tā gluži nevar. Nolēmu, ka cilvēka vērtība ir būt godīgam un nemelot. Vairāk neko nevajag.» Atvadoties viņš piebilst, ka vislabākā reklāma par Aronas pilskalnu ir tā, ko cilvēki cits citam izstāstot. Tādā veidā šaipusē nonāk cilvēki, kurus patiesi interesē ne tikai vieta, bet kuriem ir tuvi arī tās īpašnieka uzskati.
