VAKARA ZIŅAS. Apceļojam Latviju: noslepenotā Bulgārija
Meklējot Bulgāriju, piemetās vadātājs. Tāds vadātājs, kurš sajauca elektroniskās smadzenes «veizim», uzkarināja gūgli, un mēs turpinājām braukt pēc izjūtas. Vadātājs mūs aizveda līdz ķieģeļu magnāta Ņesterova mājai Kalnciemā, bet to noskaidrojām vēlāk. Sastaptā sieviete ar suni, kuram uz deguna māte daba bija uzzīmējusi rozā piecstaru zvaigzni, sacīja: vietējie šo māju dēvē par kantori. Pirmais ceļojums, iepazīstot Latvijas «ārzemes», bija sācies. Mērķis – apskatīt svešu zemju un vietu vārdos nosauktas vietas Latvijā.
Ņesterovs un ķieģeļi
Iespaidīgā degusī un daļēji sabrukusī ēka Kalnciemā neatgādina kantori jeb administrācijas ēku, kur padomju laikā bija viss - strādāja kolhoza ierēdņi, bija kase, kur izmaksāja algu, varbūt kāda sapulču zāle, kur darbiniekus audzināja ļeņinisma garā un kolhoza spice paklusām iedzēra šņabi...
Informācija atnāca pēcāk. Ķieģeļrūpnieks Mihails Ņesterovs uzcēla ķieģeļu rūpnīcu Kalnciemā un uzsāka ķieģeļu ražošanu 19. gadsimta beigās. Un lielais nams ceļa malā piederējis Ņesterovam. Ķieģeļu ražošanā 19. gadsimta otrajā pusē iesaistījās arī rūpnieks, inženieris un Rīgas mērs Džordžs Armitsteds. Viņš uzcēla savu ķieģeļu ražotni Valgundes muižas «Mazgrašos». Pēc tam Valgundes ķieģeļrūpnieks Ņesterovs Kalnciema muižas «Purmaļos» izveidoja ķieģeļu rūpnīcu ar riņķa krāsnīm. Viņam piederējušas vēl citas ražotnes šajā apkaimē. Starp citu, pareizticīgo baznīca Valgundē esot uzbūvēta par 40 000 Ņesterova dāvāto ķieģeļu.
Bet viņi nebija vienīgie ķieģeļu ražotāji šaipusē. Kalnciema apkārtnē un Iecavas lejtecē izveidojās plašs ķieģeļu rūpnīcu rajons. Tagadējā Kalnciemā bija 13 fabriku, bet 20. gadsimta sākumā Lielupes baseinā bija 53 riņķa krāsnis, kas ražoja apmēram 120 miljonus ķieģeļu galvenokārt Rīgas un Jelgavas vajadzībām. Savukārt līdz Pirmā pasaules kara sākumam riņķa krāšņu skaits Lielupes baseinā sasniedza 85, un 1912. gadā saražoto ķieģeļu skaits sasniedza 230 miljonus.
Mazmeita - Latvijā
Mihaila Ņesterova mazmeita Ksenija Karpova dzimusi Krievijā, kurp viņas vecāki evakuējās no Jelgavas Pirmā pasaules kara laikā. Viņa ar māti atgriezās Latvijā 1918. gadā. Kamēr vectēvs bija dzīvs, ģimene trūkumu necieta un Ksenija mācījās privātajā pamatskolā. Kad vectēvs nomira, meitenei nācās pāriet uz parasto skolu. Pēc studijām gandrīz viss viņas darba mūžs bija saistīts ar Latvijas Universitāti. 1990. gadā Ksenija Karpova ierosināja atjaunot korporāciju «Sororitas Tatiana» un kļuva par atdzimušās korporācijas pirmo seniori. Ksenija Karpova nomira Rīgā 1998. gada 19. janvārī. (Avots: russkije.lv.)
Pāri ceļam, nedaudz pa labi...
Tā mēs kūlāmies pa Kalnciemu un Valgundi, bet Bulgāriju neviens no vietējiem nezināja. Kalnciema pagastmājā iedeva Valgundes pagastdāmas Maijas Lasmanes tālruņa numuru. Tikmēr bijām nonākuši pie Hercoga kapiem un pie dīvainas norādes «Kūolka 157». Es teicu, ka Bulgārija ir te, fotogrāfs Ģirts - ka jāpiezvana Valgundes pagasta pārvaldes vadītājai. Maija Lasmane izstāstīja, ka Bulgārija sākas pāri ceļam un jāpagriežas «mazliet pa labi». Tātad Hercoga kapi vienā pusē, Bulgārija - otrā.
Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra Bulgāriju nodēvējusi par skrajciemu Valgundes pagastā. Norādes gan nekur nav. Izskriesiet cauri Bulgārijai, aci nepamirkšķinājuši. Saskaņā ar publiski pieejamiem datiem tur esot 11 iedzīvotāji. Trāpījām uz vienu no viņiem, puiku, kurš nezināja, ka dzīvo Bulgārijā. Bet viņa vecāki, par laimi, zināja. Nekā tā-ā-āda Bulgārijā nebija. Dažas mājas, norāde par privātīpašumu un aizliegums iebraukt. Tik un tā varam teikt, ka esam bijuši Bulgārijā - tepat Latvijā.
Kāpēc tāds nosaukums? Maija Lasmane pieļauj, ka tas saistīts ar karu. Krievijas un Turcijas karš 1878. gadā bulgāru tautai atnesa brīvību no gandrīz 500 gadu ilgā turku jūga. Karoja arī Latvijas iedzīvotāji (Latvija tolaik bija Krievijas impērijas sastāvdaļa). Tiem, kuri atgriezās, iedalīja zemi.
Romas kapiem garām skrienot
Garām skrienot, iejozām arī Romas kapos Jelgavā. Platība 1,56 hektāri. Jelgavā ir arī Romas krogs, kas «guļ gar Romas ielu starp Lietuvas šoseju un Miera ielu ziemeļos. Šī apkaime pilnībā sastāv no savrupmājām haotiskā ielu tīklā». (Avots: jelgavas-ielas.lv.)
Vēl viena Bulgārija, Ēģipte, Limpopo...
Šajā reizē apskrējām nelielu kaktiņu svešu zemju Latvijā, bet tādu ir daudz. Ir tāda interesanta lasāmviela kā Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras izdevums «Interesantie un savādie vietvārdi Latvijas kartē» (2020). Sadaļā «Citu zemju vietu vārdi Latvijā» teikts, ka Svariņu pagastā arī ir Bulgārija - kalns. Vietējie saka Balgoreja. Savukārt skrajciems Ēģipte atrodas Medumu pagastā. Rau, kas rakstīts portālā «vietas.lv»: «Droši vien daudziem Medumu ciema iedzīvotājiem pat prātā nenāk, ka šī apvidus teritorijā - agrākajā Kurcuma pagastā - pastāvēja diezgan liela apmetne, kurai bija slavens nosaukums Ēģipte. Tā radās XVI gadsimta beigās netālu no Lietuvas robežas un Novoaleksandrovskas (Zarasu) šosejas pie Smelīnas (pašreiz Lauces) ezera un sākumā tā saucās Vilkumiests. Turpmāk apmetni sāka dēvēt par Ēģipti.
Grūti noteikt, ar ko ir saistīta šāda nosaukuma rašanās. Ir tikai zināms, ka uz Ēģiptes-Birkeneļu luterāņu baznīcas zīmoga bija attēlota Ēģiptes Heopsa piramīda, bet ne krusts vai citi reliģijas simboli, kuri parasti ir uz baznīcas zīmogiem.»
Taurupes pagastā ir upe Jordāna. Laucienes pagastā viensētas ar nosaukumiem «Karpati» un «Aizkarpati», Otaņķu pagastā - viensēta «Ķīnas». Rubas pagastā ir upe Limpopo. Tirzas pagastā - viensēta «Parīze», Nirzas pagastā skrajciems Varšava. Bet ir arī Varšavu iezis - Braslas ielejas labajā krastā kilometru lejpus Inčukalna. Un ir autobusu pietura Itālijas, braucot pa ceļam no Rīgas uz Ērgļiem. Savulaik, kad Krievijas ķeizariene Katrīna II devās no Pēterburgas caur Alūksni uz Rundāles pili pie hercoga Ernesta fon Bīrona, tad, braucot garām šai vietai un redzot šo skatu, izsaukusies: «Šeit taču izskatās gluži kā Itālijā!». Tā tīk vēstīt itāļu valodas un kultūras centram. Katrai vietai vajadzīga sava leģenda.