Atraktīvā mūziķa un aktiera Kristapa Rasima ģimenē šī gada pavasarī ienāca apķērīgais un aktīvais suņuks, vārdā Francis, kas vizuāli izskatās kā vācu aitu suns, bet ir redzamas arī labradora iezīmes. Jaukais ģimenes mīlulis ir adoptēts patversmē. Kristaps uzver, ka jebkurš mājas mīlulis ir unikāls neatkarīgi no tā, vai izvēlētais kustonītis ir izstāžu suns ar dižiem ciltsrakstiem vai piemīlīgs jauktasiņu princis.
Kristaps Rasims ir uzaudzis pie dabas, laukos, kur bija visdažādākie dzīvnieki - suņi, kaķi, govis, zirgi, pīles un vistas. Viņš stāsta, ka būt kopā ar dzīvniekiem ir ļoti laba skola, it īpaši bērniem. Ģimenes mājoklī jau vairāk nekā desmit gadus dzīvo kaķis Bodlērs. Runčukam vārds ir dots par godu 19. gadsimta franču dzejniekam Šarlam Bodlēram. Kristapa dēlam Ernestam ir desmit gadi, bet meitiņai Terēzei - astoņi. Bērni ļoti vēlējās suņuku jau pirms trim gadiem. Kad pienāca īstais brīdis un ģimene bija izlēmusi realizēt sen izloloto ideju, pavasarī tika adoptēts kucēns. Kristapa sieva ieraudzīja, ka dzīvnieku patversmē «Ulubele» ir mazi kucēni. Tālāk viss attīstījās ļoti strauji. Brauciens uz «Ulubeli» bērniem bija pārsteigums, jo, iesēžoties mašīnā, viņi nezināja, ka šajā dienā sapnis kļūs par īstenību.
Kristaps Rasims priecājas, ka dzīvnieku patversme «Ulubele» ir gan ļoti pretimnākoša, gan arī palīdz ar praktiskiem jautājumiem. Piemēram, izstāsta, kāds ēdiens būtu vispiemērotākais konkrētajam suņukam. «Ulubelē» visi suņi ir čipēti un potēti, kas varētu būt laikietilpīgs process nepieredzējušiem mīluļu saimniekiem. Un, kad ģimene devās uz patversmi, lai mazo suņuku sapotētu, darbinieki gādīgi apvaicājās, kā jaukais mājas mīlulis jūtas.
Kristaps stāsta: «Kucēna mammai senči noteikti ir bijuši labradori. Bet vizuāli viņš ļoti izskatās pēc vācu aitu suņa. Noteikti tētim ir kaut kas no vācu aitu suņa. Tētis gan nav zināms. Gan labradori, gan vācu aitu suņi ir vidēja auguma. Tāpēc, kad suņuks pieaugs, viņš varētu būt aptuveni 60-70 centimetrus liels.»
Viņš pajoko, ka latvieši arī ir jauktu asiņu - runā, ka latvieši ir ļoti skaista tauta, jo gadu simtiem asinis ir sajaukušās ne pa jokam. «Es saprotu cilvēkus, kas ņem tikai ciltsrakstu suņus, lai zinātu radurakstus vairākās paaudzēs. Bet man tas nebija svarīgi. Kad iepazinos ar sievu, es taču viņai ciltsrakstus neprasīju. Katra dzīva radība ir unikāla tāda, kāda tā ir. Kucēnam tagad ir trīs mēneši. Mēs viņu nosaucām par Franci. Tas iepriekš bija viens no variantiem, kā nosaukt dēlu. Šis vārds mums ļoti patika. Es zinu arī superīgus cilvēkus, vārdā Francis, Francisks. Ja kāds savu suni nosauktu par Kristapu man par godu, es domāju, ka tas taču būtu forši, un ar prieku brauktu ciemos!»
Franča saimnieks atminas, ka pirmā nedēļa bija gluži tāda pati, kā dzīvojot kopā ar zīdaini, pirmās naktis bija negulētas. Suņuks vēl ir maziņš, bet ļoti ātri visu apgūst. Protams, pirmajā nedēļā mājās neiztika bez mazām peļķēm, bet pēc tam Francis ļoti ātri sāka prasīties ārā. Savukārt kaķis ir seniors un liek noprast, kurš ir jāciena. «Viņiem ir ļoti interesantas attiecības. Forši, ka abi saprot lietu būtību. Pagaidām, ja uzsit kādreiz pa purnu, tad bez nagiem. Malacītis! Pagaidām esam kopā nodzīvojuši neilgu laiku, tāpēc vēl viss priekšā. Ir forši tas, ka suns ļoti ātri mācās. Mums nebija svarīgi, lai suns ir gudrs. Es teicu: ja gribēšu ar kādu parunāt par Dostojevski, droši vien nedarīšu to ar suni. Es droši vien to darīšu ar kādu citu, ar kuru ir atgriezeniskā saite. Bet Francis ir apguvis komandu «sēdēt!», tas jau ir forši. Protams, viņš kaut ko nograuž. Bet tas pieder pie lietas. Forši ir tas, ka mums tie divi galvenie, kuri lūdza, ka vajag kucēnu, arī ved laukā viņu pastaigāt. Nav tā kā filmā «Bēthovens», kur bērni bija tie, kas prasīja kucēnu, bet pastaigā viņu veda tētis. Protams, mana sieviņa viņam ir galvenā mamma. Viņš ir tā izvēlējies.»
Kristaps saka: «Man liekas, ka, jo tuvāk mēs dabai būsim, jo vairāk tas palīdzēs sakārtot pašiem sevi. Manuprāt, pat visrūdītākajam pilsētniekam šad tad gribas pasēdēt parkā. Dzīvnieki ir dabas tiešie vēstneši, kuri iedod kādu arhaisku emociju gammu, kas nav nekas laicīgs un samaitāts. Mēs, cilvēki, esam sev galvu piebāzuši ar nevajadzīgu informāciju.
Laiks iet, bet dzīvnieki pēc savas būtības nemainās, protams, pielāgojas. Viena forša radība kādam pieķeras bez nosacījuma. Reizēm cilvēkiem jāpamācās uzticība, uzticēšanās, kas šajā kontekstā ir noderīga. Protams, ne vienmēr vajag visiem uzticēties. Beznosacījuma mīlestība ir ļoti forša, pat kaķim, kas to izrāda ļoti reti, iekož kājā un uzsit pa roku. Uzšņāc, ja kaut kas nepatīk. Un pēc stundas atnāk, noguļas uz vēdera un jau murrā, sakot: «Zini, mēs tagad esam draugi.» Tāda beznosacījuma mīlestība cilvēkiem būtu jāiemācās un jāpaņem.»
«Atbildība, ja vēlies mājas mīluli, ir viens no svarīgākajiem punktiem. Par lietām atbildību mācīt ir viens, otrs ir mācīt atbildību par kādu, kurš nevar pagaidīt. Tas ir tāpat kā ar mazu bērnu, kam vajag te un tagad. Tāpēc man ļoti gribējās, lai bērni aug kopā ar mazajiem kustoņiem. Jāņem vērā, ka dzīvnieks nav krēsls vai mēbele, kura var stāvēt šeit vai to var pārlikt tur. Kā jau jebkurās attiecībās, jārespektē un jāņem vērā dzīvnieka raksturs. Ja gribi viņu audzināt, tad, protams, ir jāvelta tam laiks. Esmu redzējis, ka kucēni ir forši, bet izaug ar drausmīgu raksturu, diemžēl tādu pašu kā saimniekiem. Pats briesmīgākais, ka suns tiek piesiets pie ķēdes. Kāpēc ņemt dzīvnieku, ja visu mūžu to moki? Nesaprotu, kāpēc tas netiek aizliegts. Man tos saimniekus pašus gribētos piesiet pie ķēdes uz kādu nedēļu. Paskatīsimies, kā viņi uzvedīsies. Visās Skandināvijas valstīs tas ir krimināli sodāms. Ja gribi suni tikai kā signalizāciju, kas rej, tad, lūdzu, uzliec signalizāciju mājās. Ja ir dzīvnieks, rēķinies, ka mājās ir vēl viens ģimenes loceklis, kurš ir jāaudzina,» pārdomās dalās Kristaps.
