«Piedāvājums no Radioteātra man bija ļoti negaidīts. Pirmkārt, tāpēc, ka radio sen neko nebiju darījusi, un, otrkārt, es nekad nebiju strādājusi kopā ar Intaru Rešetinu kā režisoru. Esam bijuši tikai skatuves kolēģi,» saka Dailes teātra aktrise Indra Briķe. Vairākas dienas aprīlī Latvijas Radio 1 klausītājiem piedāvāja Radioteātra pirmatskaņojumu – godalgotās latviešu rakstnieces Janas Egles stāstu krājuma «Svešie jeb Miļeņkij ti moj» emocionāli piesātinātu iestudējumu, ko režisējis Intars Rešetins. Indrai Briķei tajā ir ļoti apjomīga loma. Tagad jauniestudējums «Svešie jeb Miļeņkij ti moj» ir pieejams mājaslapā «latvijasradio.lv». Piedāvājam lasītājiem sarunu ar Indru Briķi.
Kāda ir jūsu loma jauniestudējumā «Svešie jeb Miļeņkij ti moj»?
Pats darbs ir pamatīgs un ļoti apjomīgs, un man tas bija jāizstāsta - es esmu teicēja. Pirms tam šo darbu nebiju lasījusi, bet tas ir tik emocionāls, ka, to lasot, vairākkārt pat apraudājos. Tie ir it kā atsevišķi stāsti, tie ir arī dažādi laiki - gan kara laiks, gan pēckara gadi, gan padomju laiks, bet visi varoņi ir savā starpā saistīti. Turklāt daudzi personāži ir ne tikai ļoti kolorīti un tēlaini, bet arī atpazīstami. Piemēram, Vecrīgā dejojošā dāma, kuru es biju redzējusi, un ielu muzikanti, kurus arī savā laikā biju ievērojusi, un kāda teātra aizkulises…
Un pats gājiens kājām uz Vecrīgu man katru dienu bija liels piedzīvojums, jo sen uz to pusi nebiju gājusi. Ielas bija tukšas, kā izmirušas. Jā, iešana uz Vecrīgu ziemā man bija pilnīga pasaka.
Tad, iespējams, pandēmijas skartā gada tumšā sezona jums nebija emocionāli nospiedoša, jo ar baltu sniegu un sirdij tīkamu darbiņu.
Jā, tas bija gaismas stariņš tumsā. Un mūsu arī nebija daudz - tikai savējie, no Dailes, un vēl Veronika Plotņikova no Rīgas Krievu drāmas teātra. Tikāmies tikai «savā burbulī».
Vai Dailes teātrī šosezon jums bija darbs?
Tieši šobrīd man teātrī nav darba, bet mēs nesen nodevām «Degunradžus», kas bija ļoti interesants darbs ar ungāru radošo grupu [Ežēna Jonesko komisko absurda drāmu Dailes teātrī iestudēja režisore Ildiko Gāšpāra. Indra Briķe tajā ir Pārdevējs/Vecā vīra sievas balss]. Uztaisījām un nolikām plauktiņā. Tā mēs tos plauktiņus jau daudzus esam aizpildījuši.
Bet man ir vēl viens darbiņš Radioteātrī, ko man piedāvāja aktrise un režisore Karīna Tatarinova. Tie ir «Tarakāni tavā galvā» [tas balstīts Zanes Zustas pērn izdotajā grāmatā], un vienā stāstā arī es piedalos.
Strādājot pie jauniestudējuma «Svešie jeb Miļeņkij ti moj», runāju ar Radioteātra cilvēkiem, un viņi stāstīja, ka tagad ļoti aktīvi iestudē raidlugas, jo tās esot ļoti pieprasītas. Agrāk tās klausījās galvenokārt pensionāri, bet tagad tās klausās arī jauni cilvēki. Tas mani ļoti iepriecina. Pat jaunieši, braucot mašīnā, klausās nevis mūziku, bet raidlugas. Un arī skolnieki obligāto literatūru labprāt klausās radio. Tādā ziņā Radioteātrim tagad ir ziedu laiki.
Kā varētu raksturot šo laiku teātrī, kad aktieriem nav iespējas satikties ar saviem skatītājiem?
Gaidīšanas laiks. Mēs jau gadu kaut ko gaidām, ar nelielu pārtraukumu pagājušajā rudenī. Tagad atkal gaidām, kad beidzot varēsim atgriezties uz skatuves. Es katru dienu skatos tos ciparus, vai tie iet uz leju. Ir cerība, ka augustā varētu atsākt spēlēt, sākt rādīt tās izrādes, ko esam sagatavojuši. Visu laiku sirds trīs, jo mēs nezinām, kā būs. Tik daudz izrāžu ir uztaisītas, bet nav parādītas, vai tiešām tas vilksies bezgalīgi?
Kultūras ministrs pieļauj, ka sezonas beigās, iespējams, jau varēs rīkot teātra izrādes ar skatītājiem.
Ja viņš būtu tas Dievs tēvs, kurš to varētu paredzēt, tad jau būtu ļoti skaisti. Pagājušajā rudenī spēlējām, mums taču ir izņemtas rindas un salikti aizsargstikli, un zāle ir tik liela, ka daudzi varētu skatīties. Skaidrs, ka skatītāju zāle vēl ilgi nebūs pilna, bet mums visiem tik ļoti pietrūkst iespējas spēlēt…
Esat jau pieradusi un viegli sadzīvojat ar jaunās pasaules attālinātās saziņas iespējām?
Nu līdz riebumam pieradusi. Vismaz ar bērniem gribētu satikties, varbūt pa Jāņiem varēsim atkal būt kopā. Bet jāpriecājas, ka ir vismaz darbs. Vēl arī pāris filmas šajā pavasarī jāpabeidz.
Kur jūs filmējaties?
Pie režisores Lindas Oltes, kura uzņem pilnmetrāžas spēlfimu «Māsas» - par bērnunama bērniem. Iesākām filmēt, tad viss nobruka, jo visiem bija jāsēž karantīnā. Un tad mums jāpabeidz arī «Mātes piens», ko pagājušogad iesākām un šogad turpinām. Es tur spēlēju galvenās varones vecmammu, Maijas Doveikas atveidotās varones mammu.
Labi, ka šai laikā ir iespēja filmēties, kas agrāk, kad bijāt ļoti noslogota teātrī, bija salīdzinošo sarežģīti.
Jā, tas gan. Tagad visi aktieri ir pusbrīvi, un visi ir laimīgi, ja tiek kādā projektā. Un darbs kino ir ļoti interesants, jo visas filmēšanas grupas ir starptautiskas. Piemēram, «Māsas» ir Latvijas un Itālijas kopražojums. Filmēšanas grupa aizbraukusi uz Itāliju skatīties iespējamās filmas lokācijas vietas, jo paredzēts filmēt arī tur.
Jums arī būs jābrauc filmēties uz Itāliju?
Nē, nē, es tepat pa Rīgu. Es esmu bērnu audzinātāja.
linātajā sarunā jūtams, ka šo pavasari sagaidāt labā noskaņojumā.
Nu, skaidrs! Cik tad var ciest un baidīties?! Ir jādzīvo tālāk! Jālūdz Dievs un jālūdz Puntulis, un jācer, ka vismaz rudenī varēsim atsākt spēlēt teātri.
Publicēts saīsināti no digitālās «Neatkarīgās Rīta Avīzes».
