VAKARA ZIŅAS. Lelde Dembovska savus sapņus saka skaļi

Dinamiskā Lelde Dembovska ir enerģijas un optimisma spridzeklis. Viņa nebaidās izvirzīt lielus mērķus. Šobrīd viņa ir metusies jaunā izaicinājumā – autosportā.

Kā sākās aizraušanās ar autosportu?

«ABC Race» autošosejas sacīkstes - pieci posmi gada laikā ir tas, ar ko esmu iesākusi. Tās ir autosacīkstes, kas pieejamas jebkuram gan finansiāli, gan prasmju ziņā. Protams, ir vajadzīga sporta automašīna. Tā nav gluži ikdienas mašīna, ar kādu brauc pa ielu. Ja vien ir interese, tad mūsdienās ir pieejama plaša informācija, atliek tikai uzmeklēt. Šobrīd esmu bijusi tikai vienā treniņā trasē, un man ļoti patīk.

Bērnībā vienmēr patika tās atrakcijas, kur varēja braukt ar mašīnītēm. Es sapņoju, ka tāda varētu būt pagalmā, bet šis sapnis nepiepildījās. Mēs zinām autosportistus, kuriem tā ir paaudžu tradīcija, ko, visticamāk, tēvs ir ierādījis. Mans stāsts ir citādāks. Pagājušajā vasarā ieguvu A kategorijas vadītājas apliecību. Jau tad ar draugiem runājām, kas būs nākamais. Mocis ir, ko vajadzētu vēl? Viena ideja, ko vajadzētu realizēt, ir jūras transportlīdzekļu vadīšanas atļauja. Arī autosports bija kā ideja. Un tas, skaļi pasakot, atnāca pie manis. Es satiku cilvēkus, kas ļoti labi pārzina autosportu, prot mācīt, iesaistīt un palīdzēt. Atradu mašīnu. Precīzāk sakot, mašīna atrada mani, tas ir ļoti skaists un sievišķīgs «Mini». Līdz šim esmu braukusi divas reizes trasē ziemā. Sajūtas un stils ir pavisam cits nekā vasarā. Man tas viss vēl ir kas ļoti jauns.

Es uzskatu, ka savus sapņus vajag teikt skaļi. Esmu pārliecināta, ka potenciāls ir katram. Pilnīgi visās lietās ir svarīgi saprast, ko gribi, kas interesē un patīk, pēc tam atliek tikai darīt. Pilnīgi jebkurā lietā.

Vai esi saskārusies ar stereotipu, ka dāmām autosports nav radīts?

Ar stereotipiem ik pa laikam jāsaskaras arī manā profesijā - man ir augstākā izglītība transportbūvju inženierzinātnēs, un mēdz būt reakcija: «Meitene? Transportbūves?» Bet pasaule pamazām mainās. Autosportā attieksme ir fantastiska. Man šķiet, ka puiši vispār ir ļoti atsaucīgi, saprotoši un pieņemoši.

Man vienmēr patikušas tehniskās zinātnes - arhitektūra, būvniecība. Tajā laikā, kad stājos Rīgas Tehniskajā universitātē, sastapu ar ļoti izcilām pārliecināšanas spējām apveltītu pasniedzēju, kurš teica: transportbūvēm ir nākotne. Maģistra grādu ieguvu 2007. gadā un neilgi pirms tam sapratu, ka man tajā specialitātē nepietiek ar pietuvinātas sfēras darbiem, jābūt klāt, cik tuvu vien iespējams. Pati svarīgākā lieta visur ir cilvēki, enerģija, ko gūstu no komunikācijas, sadarbības un no vienota mērķa. No tā, uz ko ejam un kur strādājam. Galvenais ir tas, ka gūstu iedvesmu, stimulu strādāt un turpināt. Nevienu brīdi nav bijusi vēlēšanās mainīt to par simt astoņdesmit grādiem. Sapņus izsakot skaļi, jābūt uzmanīgiem, jo tie piepildās! Un mana pārliecība ir tāda, ka viss, kas ar mums notiek, ir labākais iespējamais scenārijs un veido mūsu labāko versiju. Kļūdu nav. Ir pieredze, kas ved pie nākamā soļa.

Ar ko jārēķinās finansiāli, ja ir vēlme nodarboties ar autosportu?

«ABC Race» tās ir nosacīti mazjaudīgas automašīnas. Bāzes modeļi, kur nav jāieguldās ļoti daudz. Protams, ka tās ir izmaksas, ar to ir jārēķinās. Bet tad ir jautājums, kurš no hobijiem vai laba laika pavadīšanas iespējām neprasa līdzekļus? Tādu nav. Jebkura lieta, jebkurš sīkums - tās ir izmaksas. Šīm vēlmēm tad arī pakārtojas prioritātes. Pēc tam, kad nobraukšu šo sezonu, man varētu rasties ieteikumi citām dāmām, kā labāk uzsākt, kam pievērst uzmanību, bet pagaidām nevaru dalīties ar padomiem. To es pati vēl tikai redzēšu un izbaudīšu.

Kādas bija pirmās emocijas, kad sajuti, ka autosports ir tavējais?

Jau iesēžoties sporta mašīnā un izbraucot tā, kā nebrauc uz ielas. Trasē ir fantastiskas emocijas. Man bija lieliska iespēja braukt trasē vienai - nebija jāsatraucas un jārēķinās ar citiem braucējiem. Tas gan bija ziemā, kad ir cita veida braukšana - tu nevari nobremzēt tur, kur iedomājies, jo mašīna slīd. Sajūta pie sporta auto stūres: viss ir tavās rokās, un tu esi galvenais. Svarīgi ir nebaidīties. Tā ir fizika - tu saproti, ar kādu ātrumu vari izbraukt līkumu, ar kādu ātrumu vairs nevari. Nepieciešama milzīga pieredze, lai uzlabotu braukšanas prasmes. Ja blakus ir lieliski skolotāji, kas var pamācīt un trenēt, tad ir vienkāršāk un ātrāk. Ilgtermiņā, protams, gribas uzkāpt uz pjedestāla. Jebkuram uzsāktajam ceļam būtu jānoved pie sasniegumiem.

Pastāsti, lūdzu, kāds ir treniņu process.

Ir skaidrs, ka vajadzīgi vēl daudzi treniņi. Vajadzīga prakse. Saprast, kur ir bremzēšanas uzsākšanas punkts, kādas trajektorijas izvēlēties - tas man vēl jāapgūst. Kad esi pie stūres, viss izskatās citādāk nekā no malas.

Trenēties var arī uz simulatora, to neesmu izmēģinājusi, bet noteikti vajag. Ļoti daudzi autosportisti attīsta savas prasmes, izbraucot trases arī simulatorā. Nosacīti tas ir daudz lētāk, jo nav sava mašīna jāizmanto. Arī datorspēlēs, piemēram, ko piedāvā «Playstation» vai «Xbox», ir dažādas īstas trases, kuras var izbraukt. Tas varbūt skan smieklīgi, bet arī tā var labāk saprast, kā nobraukt sekundi ātrāk, kur jāizvēlas braukt, kurā brīdī bremzēt, kādās trajektorijās var braukt. Autosports ir azarts. Un datorspēlēs arī ir azarts. Tas ir tas, kas tajās ievelk.

No tevis staro dinamika un enerģija. Saki, lai būtu autosportā, ir jābūt noteiktām īpašībām?

Piekrītu. Vienmēr esmu zinājusi, ka nevarētu būt grāmatvedis ar apskaužamo pacietību un izkoptu precizitāti. Man ir vajadzīgs kaut kas dinamisks, ar ātru rezultātu. Domāju, ka katram ir jāsajūt tas, kas der un patīk. Disciplīna, manuprāt, ir svarīga jebkurā lietā, bet domāju, ka tā ir sevis mācīšana, ko attīsti, sākot ar ikdienišķiem sīkumiem. Es piekrītu tam, ka visās lietās ir pieci procenti talanta un 95 procenti darba. Sportā un noteikti jebkurā nodarbē var pārvarēt savu iekšējo nepārliecinātību un bailes. Piekrītu teicienam: pasaki, ko tu lasi, un es pateikšu, kas tu esi. Vai: pasaki, kas ir tavi draugi, un es zināšu, kāds tu esi. Tā ir mūsu vide. Cilvēki mums apkārt. Mēs pievelkam cits citu. Acīmredzot ir kādas kopīgas īpašības un lietas, kas piesaista.

Kur smelies pozitīvismu un dinamiku?

Darot lietas, kas patīk. Es tiešām ļoti novērtēju cilvēkus sev apkārt. Manu fantastisko ģimeni, draugus, paziņas un kolēģus. Enerģiju man dod aktīvs dzīvesveids, sports. Mans mērķis ir noskriet 2021 kilometru šī gada laikā. Jāskrien katru dienu. Tā ir tiešām liela enerģijas apmaiņa. Jo vairāk enerģijas izliec, jo vairāk saņem atpakaļ. Mērķus vajag lielus, jo tas motivē darīt. Ja mērķis ir maziņš, tad to ātri sasniedz un apstājies. Cilvēkam vienlaikus var būt trīs prioritātes, lai spētu sadalīt savu uzmanību vienlīdz pilnvērtīgi. Vairāk reizē kvalitatīvi nevar. Dzīves gaitā šīs lietas mainās, bet fokusējies uz trim lietām, kuras vari izpildīt.

Tu esi divu bērnu mamma. Kā izdodas visu savienot?

Es nepiekrītu tam, ka būt mammai ir smags darbs. Bērni ir mūsu skolotāji. Audzināšanā mums ir jābūt piemēram, lai viņi mācās no mums. Domāju, ka mums izdodas. Mēs protam atrast vidusceļu un kopsaucēju. Brīžiem tas izdodas vieglāk, brīžiem nav viegli. Bet tas pieder pie ikdienas un dzīves.

Uzņēmums, kurā strādāju, organizēja kursus. Tur bija interesants grafiks - kā atgādinājums, ka jebkura darbība sastāv no nolieguma fāzes. Ir brīži, kad viss šķiet slikti. Pēc tam pakāpeniski iet tikai uz augšu, līdz sasniedz rezultātu. Nevajag aizmirst to, ka ir arī nolieguma fāze, zemākais punkts, kuram seko attīstība, un tas ir vajadzīgs, lai augtu. Kad ir sasniegts rezultāts, pat aizmirstas, cik dažreiz ir bijis grūti. Sevis pilnveidošana ir patstāvīgs un neapturams process. Tas ir jādara, ja vēlies sevi uzturēt formā intelektuāli un arī citās jomās.

Par prioritātēm. Jābūt līdzsvaram. Ir jābūt atpūtai. Nevar pārslogot sevi. Ja cilvēks pats to neapzinās, tad viņam ļoti ātri tiek norādīts, ka ir jāapstājas. Tādus gadījumus es zinu, tāpēc ir svarīgi just savu resursu kapacitāti.

Kāda ir tava ikdiena šobrīd?

Ikdiena saistībā ar Covid-19 lielai daļai cilvēku ir mainījusies. Varu strādāt gan attālināti, gan klātienē. Es pati vēlos klātienes darbu. Ar visiem bērnu skolu jautājumiem neklātiene šobrīd ir ļoti nosacīti veiksmīga. Ir aktīvas lietas, lai varētu uzturēt sevi gan fiziski, gan intelektuāli labā formā. Autosportam arī jāatrod laiks. Katram laimi rada kaut kas savs. Kādam tas ir kaut kas aktīvs. Ir cilvēki, kuriem nevajag aktivitātes, lai būtu laimīgi. Svarīgi ir ticēt savām spējām un realizēt sapņus. Galvenais, lai nepazūd sapņošana. Ir jābūt mērķiem. Vismaz man pašai ir tā: ja tas, ko es daru, sagādā gandarījumu, prieku un labsajūtu, tad tas ir mans. Ja es ilgākā laika periodā saprotu, ka vairs negūstu prieku, tad ir pienācis laiks kaut ko mainīt.