Gunāram Dukštem pieder Latvijas rekordi gaisa balonu lidojumos augstumā, tālumā un ilgumā. Viņš ir apbalvots ar Starptautiskās aviācijas sporta federācijas Sudraba žetonu, piedalījies daudzās visaugstākā ranga starptautiskajās gaisa balonu sacensībās. Lidojis ar balonu daudzās pasaules valstīs, bet Alpos ieguvis ekstremālu augstkalnu lidojumu pieredzi. Viņš ir arī Britu gaisa kuģu un balonu kluba biedrs. Pēc veiksmīga lidojuma virs ģeogrāfiskā Ziemeļpola Gunārs ieguvis godpilno titulu «Polārais aeronauts». Iespaidīgi rezultāti ir sasniegti arī orientēšanās sportā, viņš ir vairākkārtējs Latvijas čempions, daudzu starptautisku sacensību laureāts, kā arī izcīnījis PSRS čempiona titulu.
Pandēmija ir nedaudz mainījusi Gunāra ikdienu. Viņš stāsta, ka ziemas periods arī iepriekšējos gados vienmēr ir bijis kluss un mierīgs, bet nu pandēmijas dēļ nav lidojis kopš oktobra. Protams, lidot vienam ar gaisa balonu nav aizliegts, tomēr gribas sabiedroto lidojumu laikā. Tas gan nenozīmē, ka viņa dzīve ir apstājusies un būtu skumīgāka. Šobrīd viņš nodarbojas ar citu izklaidi - orientēšanas sporta kartogrāfiju, kas nozīmē sacensību gatavošanu un distances plānošanu. Šis ir individuāls darbs, kurā jāpārbauda mežs un apvidus, pēc tam tiek sagatavota un uzzīmēta karte. Gaisa balonu piloti tomēr gaida un cer, ka kaut kas mainīsies. Viņi jau ir pieraduši gaidīt, jo arī parastos apstākļos vienmēr ir jāgaida lidojumam piemērots laiks.
Gunārs stāsta, ka orientēšanas sporta sacensības nenotiek, jo darbojas valdības noteiktie ierobežojumi attiecībā uz pasākumu rīkošanu. «Domāju, ka ir pilnīgi absurdi ierobežot atrašanos svaigā gaisā. Vēl jo vairāk orientieristiem, kuri izklīst mežā, un riska moments ir nulle. Cilvēki trenējas individuāli. Gaidām brīdi, kad atsāksies šī kustība. Mana darbība orientēšanās jomā ir nevis kā sportistam, bet kā kartogrāfam.»
Ir pagājuši 29 gadi kopš Gunāra pirmā lidojuma ar gaisa balonu. Šādas lidošanas pieredzes Latvijā nav nevienam. Savus spēkus viņš ir izmēģinājis ne tikai Latvijas, bet arī pasaules mērogā. Ir lidots arī bīstamās vietās.
«Atļaušos palepoties, ka Latvijas mērogā sportiskajos rādītājos neviens man līdzi nevar turēt. Neviens nav pat mēģinājis atkārtot Latvijas rekordus lidojumiem augstumā, attālumā un ilgumā. Galvenokārt cilvēki palido sava prieka pēc un nopelna kādu kapeiku par maksas pasažieriem. Un ar to arī samierinās. Man tās intereses ir daudz sportiskākas. Cik es augstu lidošu? Cik tālu varu aizlidot? Cik ilgi varu noturēties gaisā?» Gunārs noteic.
«Liktenis man piespēlēja izdevības, ko nebiju plānojis. Orientēšanās sportā kļuvu par daudzkārtēju Latvijas un PSRS čempionu. Pēc tam nejaušība piespēlēja gaisa balona ideju. Gandrīz trīsdesmit gadus nodarbojos ar gaisa balona lidojumiem, arī ar sportisku programmu, piedaloties dažādos čempionātos un pārlidojumos. Pēc tam atkal atgriezos orientēšanās sportā - tikai nevis kā aktīvs elites sportists, bet vienkārši kā cilvēks, kuram nepieciešams meža gaiss, vajadzība atrasties dabā un kustēties. Jo gaisa balonā pilots diemžēl var maz kustēties. Sajutu, ka organisms prasa kustības.
Bet, lidojot ar gaisa balonu, cilvēks atklāj, cik brīnišķīgi ir saullēkti. Pirmās divas stundas, kad daba mostas, balona lidotājiem ir īstais brīdis, lai izbaudītu visus priekus, kas ir saistīti ar lidojumiem. Dievs ir iekārtojis šo pasauli tā, ka tieši tās stundas ir piemērotas gaisa lidošanai. Pilota karjeras sākumā reiz es biju par vēlu iesācis lidošanu un atrados debesīs tuvu pusdienlaikam. Tad sākas debess jūras viļņošanās. Tā nav pārāk patīkama sajūta, ka nespēj kontrolēt gaisa balonu, lai būtu pārliecība, ka lidojums beigsies mierīgi, ar drošu piezemēšanos.»
Ir bijis liegts pacelties debesīs, kad Latvijā ieradās Romas pāvests un Amerikas prezidents. Pašlaik tādu ierobežojumu nav, tāpēc lidot drīkst, bet nevar uzņemt pasažierus.
«Mēs, balona lidotāji, protam gaidīt. Grūti pateikt, vai ir tāda aka, kur pasmelt optimismu. Manuprāt, tas ir katra cilvēka raksturā ielikts un pamazām attīstījies. Ir kāds, kuram visa pasaule vienmēr ir slikta, lai kas notiktu. Savukārt ir otra cilvēku kategorija, kas mēģina visu uztvert ar optimismu. Lai gan, protams, ne jau vienmēr viss var beigties priecīgi un ar ballīti. Ja esi optimists, tā varbūt ir vienkāršāk un labāk dzīvot. Arī man laikam ir tāds raksturs, necenšos kā prioritāti demonstrēt pesimisma pozīciju. Katram ir savs raksturs. Nedomāju, ka šis sarežģītais gads ir kaut ko mainījis raksturos.
Pats cenšos, cik vien iespējams, izvairīties no publisku vietu apmeklēšanas. To man izdevies diezgan labi izdarīt. Par vienīgajām izmaiņām citos varu spriest, tikai balstoties uz to, ko lasu sociālajos tīklos. Daži no pesimistu pozīcijām aprej, ko vien var. Sākot ar valdību, turpinot ar vakcinēšanos un tā tālāk. Bet viņiem vienmēr viss būs slikti. Daži cilvēki mani ir pārsteiguši, ka pievienojušies raudātāju, brēcēju un kliedzēju grupai un nespēj tikt ārā.
Dzīvoju pie Siguldas. Katru dienu vai katru otro sanāk apmeklēt Siguldu, jo vedu meitu uz skolu. Pa ceļam ir kāds veikaliņš, kur nopirkt pienu un maizi. Šobrīd pagājis vismaz pusgads, kopš esmu pēdējoreiz bijis lielākā veikalā. Man nevajag pirkt bikses tikai tāpēc, ka veikali ir atvērti. Es varētu pat gadu vai ilgāk nodzīvot pilnīgi bez lielveikaliem. Ir jāpiemērojas - uz veikalu jāiet maskā, uz ballītēm neiesi, gaisa balona lidojumi nenotiek. Bet dzīve nav apstājusies.»
