«Ja es nebūtu pēc rakstura cīnītāja, iespējams, viss varēja beigties arī citādāk,» atzīst jaunā dziedātāja un pianiste Katrīna Gupalo. Viņa šajā pavasarī publicējusi dziesmu par mīlestības pēdējo elpu – «Agonija». Ar tās sniegto vēstījumu viņa aicina pievērst uzmanību šobrīd tik ļoti acīmredzamajām sabiedrības garīgās veselības problēmām un atklātā sarunā ar »Vakara Ziņām« atklāj, kas viņu iedzina depresīvā stāvoklī un kā viņa neļāvās tikt nosmacēta.
Kā un kad tapa dziesma «Agonija»?
Šai dziesmai ir divas līnijas. Viena ir dzimtas līnija - stāsts par manas vecmāmiņas vecmāmiņu Sofiju, kura sapņoja kļūt par mediķi, bet, kad vīrs viņai to aizliedza, viņa savas mājas bēniņos pakārās. Par to man stāstīja mamma un vecmāmiņa, un sākumā zināju tikai faktu, ka tā ir noticis. Tikai vēlāk uzzināju, kāpēc. Un, tā kā pati esmu sieviete un radošs cilvēks, tas manī ļoti atbalsojās. Daudz esmu domājusi, kā kaut kas tāds vispār varēja notikt, un sapratu, ka gribu šo stāstu ielikt mākslā - lai tas nepaliek aizmirsts.
Otra līnija ir manis pašas stāsts - šī dziesma tapa laikā, kad pati ilgstoši biju stipri depresīvā stāvoklī. Tikko biju ierakstījusi savu pirmo dziesmu albumu «Gentle & Done» un uz savas ādas sajutu nežēlīgu un nesaudzīgu kritiku. Pēc daudzu gadu klasiskās mūzikas studijām biju tikko ienākusi popmūzikas pasaulē, biju naiva un atvērta, un es nespēju izfiltrēt iznīcinošo kritiku, es to uztvēru ļoti tieši un sāpīgi un vienā brīdī vairs neredzēju gaismu tuneļa galā. Ja sākumā uz to mēģināju skatīties diezgan veselīgi, tad pamazām šī kritika mani sāka smacēt un sāku ļoti stipri par sevi šaubīties. Biju diezgan lielā izmisumā: kā tā var būt, ka visu mūžu biju sevi meklējusi un arī atradusi mūzikā, biju pilnībā atvērusies, komponēju un pēkšņi - bāc! Un viss ir slikti… Reāli pusgadu sēdēju mājās, ne ar vienu netikos, ne ar vienu nerunāju. Bet es turpināju komponēt. Un vēl gāju uz dejošanu pie horeogrāfes Līgas Libertes [tagad - Līga Vološčuka]. Tā bija vienīgā gaisma šai emocionāli tumšajā laikā.
Kā tiki ārā no šī dziļi depresīvā stāvokļa?
Tā bija aktīvas koncertdarbības atsākšana un mūzikas radīšana. Liktenīgs man izrādījās Rīgas Ziemassvētku koncerts Ķīpsalas hallē. Ļoti spilgti atceros, kā noskumusi gāju pa ielu un man piezvanīja Rūdolfs Bērtiņš [Rīgas Ziemassvētku koncerta mākslinieciskais vadītājs, diriģents]. Viņš stāstīja par koncerta ideju un ieminējās, ka es varētu būt viena no solistēm. Uzreiz sāku meklēt dziesmas, ko gribētu izpildīt, un biju laimīga, ka man ļāva dziedāt gan Imanta Kalniņa dziesmu «Apvij rokas», gan Bjorkas «It’s Oh So Quiet». Pamazām saskatīju gaismu tuneļa galā. Tas bija 2019. gads.
Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" izdevumā!
