Gandrīz ikviens vēlas dzīvot labāk, pārticīgāk, veiksmīgāk, un par to, kā piesaistīt laimi un naudu, teikts arī ne vienā vien ticējumā. Aptaujājām vairākus atpazīstamus cilvēkus, lai uzzinātu, kādus ticējumus par augiem viņi ir dzirdējuši un vai tiem tic.
Veloaktīvists Viesturs Silenieks pēta vēsturiskas likumsakarības
«Es tādām lietām neticu. Ja visi stādītu naudas kokus, tad būtu miljonāri. Visus stāstus vērtēju pragmatiski. Pētot un rokot dziļāk, var atrast loģiskus izskaidrojumus, kas transformējušies līdz nepazīšanai. Liekas, tiek teikts, ka papardes labi aug kašķīgiem cilvēkiem, kas man šķiet muļķīgs ticējums. Varbūt var kaut ko izlobīt, ņemot vērā, kādā vidē augam patīk augt. Piemēram, cilvēks, kurš ir dikti aktīvs, visu laiku strādā un nav mājās, augus nokaltē, jo nav laika tos kopt un apliet. Pieļauju, ka tādiem cilvēkiem kaktuss aug labāk. Atkarīgs arī no tā, kur augs atrodas - caurvējā, vējā, saulē. Ja augu noliek saulē, bet tam ir nepieciešams būt ēnā, tad var darīt, ko grib, bet augam tur nepatiks.
Pieņemsim, ir nosaukumi, kuri iegājušies tautas valodā, - akācijas. Latvijā tās nemaz neaug un ticējumu par akācijām mēs piemērojam pavisam citam augam. Sibīrijā latvāņus audzē lopiem un neviens tur neapdedzinās, bet Latvijā tie ir šausmīga sērga. Nevaram lietot ticējumu augam, kas nemaz nav no Latvijas. Tas pats kartupelis. Dakteri neiesaka ēst kartupeļus, jo tajos ir ļoti daudz cietes, kas tik labi nepārstrādājas. Kartupeļu cietes nav jaunajos kartupeļos. Dienvidamerikā ēd jaunos kartupeļus, tur ir divas ražas gadā. Bet mēs ēdam vecos kartupeļus. Latvju teikās ir stāstīts par tupeņiem. Liela daļa cilvēku domā, ka tupenis ir kartupelis. Tolaik latvieši ēda no Eiropas ievestos topinambūrus, un no vārda topinambūrs ir radies vārds tupenis. Līdzīgi ir ar lakšiem. Sīpols un ķiploks ir ievesti. Senāk latvieši ēda lakšus, kas ir pa vidu starp sīpoliem un ķiplokiem.
Istabas augi pārsvarā ir silto zemju augi, un tiem tad mēs piedēvējam latviešu paražas, stāstus un ticējumus. Zinot, kurā gadsimtā cilvēki sāka ceļot un vest sēklas, tikai salīdzinoši nesen tos augus sāka šeit pavairot dzīvei telpās. Kā varēja rasties tie ticējumi paaudžu paaudzēs? Ir ar kāzām saistīts piemērs, kas labi raksturo šādus stāstus. Kāzās jaunais pāris sasit šķīvi un pēc tam skaita lauskas, lai uzzinātu, cik būs bērnu. Kāda ir šīs tradīcijas izcelsme? Sāku pētīt. Viss ir gaužām loģiski, tikai pārtapis par kaut ko absolūti neloģisku un absurdu. Pagājušā gadsimta sākumā mājās bija rokas dzirnavas, ar tām malt bija sieviešu darbs. Brūtgāns atnāca pie izredzētās un sasita dzirnavas. Nav dzirnavu, nav miltu. Ja nav miltu, tad nav ēdiena un visa pārējā. Viņai, nabadzītei, nekas cits neatlika kā tādā šantāžas kārtā iet pie vīra.
Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" izdevumā!
