VAKARA ZIŅAS. Mūzikas iedvesmota mīlestība

© MASAKI NAKAGAVAS PERSONISKAIS ARHĪVS

Masaki draudzene Arta Voicehovska atzīst: lai gan Latvija un Japāna atrodas ļoti tālu viena no otras, starp abām valda siltas attiecības. Mazpilsēta Rūjiena ļoti aktīvi iesaistās Japānas un Latvijas draudzības veicināšanā. Skolēni no Rūjienas vidusskolas braukuši apmaiņas braucienos uz Higašikavu, kur izveidota japāņu un latviešu sadraudzības biedrība.

Arta, kas tevi aizveda uz Japānu?

Mana mīlestība pret Japānu sākās caur mūziku. Kad man bija 13 gadi, dzirdēju japāņu roka dziesmu. Nodomāju, ka tā valoda gan ir interesanta un mūzika ir tāda, kādu nekad nebiju dzirdējusi. Latvieša ausīm pilnīgi jauns skanējums. Tā sākās mana mīlestība pret Japānu. Esmu ļoti liela Latvijas patriote, bet jūtu lielu mīlestību arī pret Japānu. Vienmēr ir gribējies Latviju un Japānu savienot, lai abas tautas uzturētu draudzīgas attiecības, mācītos viena no otras. Kā teica Masaki, esam ļoti līdzīgi. Latvieši un japāņi labi saprotas, kaut arī atrodamies 13 stundu lidojuma attālumā.

Iestājos Latvijas Universitātē, mācījos japāņu valodu. Izmantoju katru iespēju, kur varēju iesaistīties kā brīvprātīgā, lai uzzinātu kaut ko jaunu par Japānu. Bija iespēja parunāt ar japāņiem un uzlabot valodu. Darbojoties kā brīvprātīgā, pakāpeniski Japānā sāku strādāt algotu darbu. Japānā stāstu par Latviju. Katru nedēļu dodos uz japāņu skolām, stāstu par dziesmu svētkiem, Latvijas spēka zīmēm, ēdieniem. Saistībā ar olimpiskajām spēlēm jāmin interesants fakts: Higašikava ir pilsēta, kas uzņems latviešu sportistus un nedaudz arī izklaidēs pēc saspringtajiem startiem.

Un kā sākās tava un Masaki draudzība?

Masaki zinu sešus gadus. Iepazināmies, kad studēju japāņu valodu. Sākotnēji Masaki man likās iedomīgs. Es pat nerunāju ar viņu. Nezinu, kāpēc man bija radies tāds iespaids. Pagāja pieci gadi, un 2019. gadā, pirms sākās pandēmijas trakums, notika divi pasākumi Latvijas vēstniecībā Japānā, Tokijā. Pirmais pasākums bija oktobrī, kad Latvijas prezidents Egils Levits piedalījās pieņemšanā par godu viņa vizītei Japānā. Tajā uzstājās Masaki, vēstniecība viņu uzaicināja īpaši, lai izpildītu paša sacerētu dziesmu «Tokijas gaismas». Tā bija mūsu pirmā tikšanās pēc pieciem gadiem. Runājām japāņu valodā. Viņam bija tāds šoks! Jo viņš mani atcerējās kā meiteni, kas ar viņu vispār nerunāja un pat nerunāja japāņu valodā.

Pēc mēneša atkal bija pieņemšana vēstniecībā. Toreiz jautāju Masaki, vai viņš ir bijis Higašikavā. Teicu, ka viņam noteikti ir turp jāaizbrauc, jo viņš caur mūziku popularizē Japānu Latvijā un izrāda savas siltās jūtas pret Latviju. Viņš atbrauca pēc mēneša, izrādīju viņam pilsētu.

Kāda ir Higašikava?

Higašikavā ir apskatāms gan Rūjienas tautas tērps, gan latviešu nams, pat neliels muzejs. Higašikavai ir dziļa saikne ar Latviju. Pēc sajūtām šķiet, ka tajā ir visvairāk japāņu, kas bijuši Latvijā. Kad kultūras ministrs bija Maestro Raimonds Pauls, 1992. gadā arī viņš viesojās šajā mazajā pilsētiņā. Raimonds Pauls ir ļoti atpazīstams Japānā, pateicoties dziesmai «Dāvāja Māriņa». Kaut kādā ziņā caur dziesmām Latvija un Japāna savijas. Japāņiem ir ļoti liela vēlme uzzināt ko jaunu par Latviju. Te ir bijusi arī slavenā koklētāja Laima Jansone, «Auļi», «Tautumeitas», Dj Monsta. Japānai un Latvijai draudzības ziņā viss iet uz urrā.

Ko abas tautas var mācīties viena no otras?

No latviešiem var mācīties lielo, pašaizliedzīgo mīlestību pret mūziku un dejām. Mēs, latvieši, ļoti cienām un rūpējamies par savu kultūru. Interesanti, ka japāņu tradicionālais tautas tērps kimono netiek turēts skapī vai izstādēs, to velk dažādos nozīmīgos pasākumos - izlaidumā, kāzās, bērēs. Japāņiem ir pilngadības svētki, kad meitenes velk kimono, viņām ir fotosesija un lielas svinības.

Ko mēs varētu paņemt no japāņiem? Vairāk domāt viens par otru pat detaļās. Japāna ir kolektīva sabiedrība. Tas nozīmē, ka ārkārtīgi rūpīgi tiek domāts par to, lai neapgrūtinātu otru cilvēku. Domāju, kad latvieši atbrauc uz Japānu, viņi ir pārsteigti par to, ka, iekāpjot pārpildītā vilcienā, ir tāds klusums, ka pat nokritušu monētu sadzirdētu. Tas ir tāpēc, ka cilvēki zina: Japānā liela problēma ir pārstrādāšanās. Viņi zina, ka vilcienā brauc ļoti pārguruši cilvēki. Lai neapgrūtinātu, cilvēki cits ar citu nerunā un nesarunājas arī pa telefonu. Valda klusums.

Kopīgais? Mēs esam pašaizliedzīgi pret savu kultūru, un mums ir ļoti līdzīga izpratne par kultūras vērtībām. Mēs ļoti rūpējamies, lai tās tiktu saglabātas.

Japāņiem Latvijā patīk brīvības sajūta. Japānā pastāv nerakstīti likumi, pēc kuriem ir jāvadās. Japāņiem ir tāds teiciens: «Neesi nagla, kas izlīdusi uz āru, citādi tev iesitīs.» Ko tas nozīmē? Neizcelies par daudz, citādi sabiedrība tāpat tevi iemīs atpakaļ. Latvijā tā nav, mēs ļoti cienām individualitāti. Tā ir mūsu unikalitāte. Japāna ir ļoti droša valsts. Man nekad vienai vakaros nav neomulīgi. Protams, ir rajoni, kuros jāuzmanās. Japāna ir fantastiska zeme, bet japāņiem ļoti patīk mūsu tuvība ar dabu un brīvība. Japānā viss ir privatizēts un nevar iet mežā sēņot vai ogot. Viņi ir pārsteigti, ka mēs drīkstam ogot un sēņot. Japāņi jūsmo par mūsu spēka zīmēm, ēdieniem un arhitektūru. Starp Japānu un Latviju ir ļoti liels kontrasts, bet kādā nezināmā veidā latvieši un japāņi iekšēji ir ļoti vienoti.

Kā jūties, dzīvojot divās valstīs, un kuru no abām tu sauc par savām mājām?

Mums ar Masaki ir ļoti līdzīgi: kad esmu Latvijā, pietrūkst Japānas; kad esmu Japānā, ļoti pietrūkst Latvijas. Līdz ar to mēs abi esam ar vienu kāju Latvijā, ar otru Japānā. Latvija un Japāna man ir kā divas mājas. Ļoti pietrūkst ģimenes. Man ir maza māsa, kuru neesmu satikusi divus gadus, lai gan sākumā bija plānots ik pa pusgadam atgriezties. Mūžīgi prasās rupjmaize, kuru nevar dabūt. To pārdod vienā vietā Tokijā, bet tā ir loterija - nekad nezini, vai dabūsi. Ļoti trūkst mammas ēdiena. Tās ir lietas, ko nevar mainīt.

Man ir paveicies, ka dzīvoju Ukaido, kur ir ļoti līdzīga daba kā Latvijā, pat priedes un egles. Atšķirībā no Latvijas te katru dienu redzu kalnus. Tā kā neesmu satikusi savu ģimeni un draugus, protams, ir milzīgas skumjas. Nebija plānots tik ilgi iesprūst. Japānā vakcinēšana norit ļoti lēni. Latvijā mamma ir saņēmusi abas vakcīnas. Japānā visi brīnās, kā tas varbūt, jo mēs, cilvēki, kas neietilpst nevienā no prioritārajām grupām, pie vakcīnām tiksim labi, ja vasarā.

Japāna tev vairs nav tāla un neaizsniedzama zeme. Pastāsti, kāds ir skatījums uz šo valsti no iekšienes.

Pirmo reizi biju Japānā trīs nedēļas, un man likās - ja kaut reizi es varēšu atbraukt vēl, tad būšu pārlaimīga. Es domāju: kā tādā valstī var gulēt, kad ir ierobežots uzturēšanās laiks un ir tik daudz, ko darīt, tik daudz vietu, ko gribu apskatīt. Man nav laika vienkārši gulēt! Uzsūcu visu, ko vien varēju. Pēc tam pieradu.

Ir trīs stadijas, kā redzi Japānu. Pirmā ir atbraukt kā tūristam, kad viss ir ideāli. Ir ļoti laba apkalpojošā sfēra, viss ir tīrs un saprotams, cilvēki - laipni un izpalīdzīgi. Pat ja nerunās angļu valodā, atradīs veidu, kā palīdzēt.

Otra stadija, kad esi Japānā apmaiņas programmas studijās. Tad saskati kaut kādus mazus mīnusiņus un atšķirības. Interesanti, ka Japāna ir augsto tehnoloģiju valsts, bet ir dažas lietas, kas iesprūdušas 20. gadsimta sākumā. Piemēram, bankomātiem ir darba laiks. Ir bijis, ka braucu izņemt naudu, bet bankomāts ir slēgts jau septiņos vakarā. Neskatoties uz to, ka šeit ir ļoti zems noziedzības līmenis, Japānā bankomāti tiek slēgti. Japāņiem ļoti patīk birokrātija. Tāpēc visu, ko vien var, viņi noformē uz papīra, un ir problēmas vajadzīgo nokārtot. Vēl viņiem ļoti patīk visu, ko vien var, iepakot plastmasā. Pavisam nesen tika ieviests likums, ka plastmasas maisiņi tiek pārdoti par naudu.

Trešajā stadijā, kad jau strādā Japānā un esi pilnvērtīga sabiedrības daļa, sāc redzēt visu. Tāpēc, gribot vai negribot, ir jāievēro nerakstītie likumi, jācenšas nebūt tai naglai, kas izlien uz āru.

Vakara Ziņas

«Katrā braucienā pārsteidzošākais ir cilvēki – gan tie, ar kuriem vienojošs ir ceļš, gan tie, ar kuriem šai ceļā ir lemts satikties. Tas ir neticami, cik spēcīgus, radošus un gaišus cilvēkus mēs sastopam ceļā un ikvienā vietā, kur nonākam,» saka mūziķis, dziesmu autors, Latvijas Radio 5 direktors un «Velomūzikas» idejas autors Kārlis Kazāks.