«Man ir svarīgi, lai man būtu interesanti, būtu mērķis un lai tas būtu izaicinošs. Sākot kaut ko jaunu profesionālajā jomā, lielākoties mani motivē tieši izaicinājuma sajūta – apziņa, ka nebūs garlaicīgi,» saka uzņēmuma «H. A. Brieger» (kosmētikas produktu «Dzintars» ražotnes») vadītāja Anastasija Udalova.
«Es ļoti daudz lasu grāmatas un patiešām baudu šo procesu. Grāmatas izvēlos pēc atsauksmēm un ieteikumiem no paziņām un ģimenes. Piemēram, pēdējā atvaļinājuma laikā burtiski «iekritu» Ādolfa Hitlera režisores Lenijas Rīfenštāles memuāros. Nolēmu izlasīt šo grāmatu, jo to kā vienu no savām TOP grāmatām minēja kinorežisors Kventins Tarantīno,» stāsta Anastasija, piebilstot, ka režisores dzīvesstāsts, atmiņas un uzskati tiek pasniegti caur kino prizmu - no melnbalta līdz krāsainam kino, no triumfa Hitlera laikā līdz piedzīvotam boikotam vēlāk. «Memuāri ir krāšņi, daļa informācijas - neticama, bet tā vienalga ir aizraujoša lasāmviela.»
«Esmu absolūts disciplīnas un kārtības cilvēks. Tas ir svarīgi, lai spētu izdarīt visu, ko esmu apņēmusies, un sasniegtu mērķus,» uzsver Anastasija. Viņas darba dienas - un uzņēmuma «H. A. Brieger» vadītājai tādas nedēļā ir sešas - ir stingri saplānotas, un viņa neļaujas slinkumam. Katru rītu ceļas piecos un jau sešos ir gatava sākt strādāt attālināti ar savu komandu Gruzijā. Laika atšķirības dēļ rīta cēliens tam esot ļoti piemērots. «Pēc intensīva darba ar Gruzijas projektu ap pulksten 11 es pievēršos «H. A. Brieger» aktualitātēm. Dienas ir strikti saplānotas jau nedēļām uz priekšu. Un es esmu piefiksējusi, ka tad, ja lietas nesaplānoju, to paveikšana prasa krietni vairāk laika un enerģijas, bet laika man ir ļoti maz. Darba dienu noslēdzu vēlu un gandrīz visu laiku šo sešu darba dienu laikā pārbaudu e-pastus, atbildu, aktīvi iesaistos. Man patīk strādāt, tas mani uzlādē.»
«Cik rūpīgi es plānoju darba dienas, tikpat rūpīgi izturos pret to, lai svētdienas man būtu pilnīga restarta dienas. Svētdienās man ir tikai viens uzdevums - uzkrāt enerģiju. Neskatos telefonā, neatbildu uz zvaniem, ziņām, e-pastiem. Izguļos, lasu, gludinu drēbes, paskatos kādas intervijas - atpūšos jaunai darba nedēļai,» stāsta Anastasija, secinot, ka bez svētdienām pārējās sešas dienas nevarētu būt efektīvas.
«Svētdienas ļauj man restartēties garīgi un intelektuāli, bet bokss man ir ļoti nozīmīgs fizisks restarts. To iekļauju savās darba dienās jau vairāku gadu garumā. Šis ir brīdis, kad mans ķermenis strādā, bet domas atslēdzas un atpūšas. Fiziskā slodze ir liela, tāpēc koncentrējos pilnībā uz to, smadzenes atpūšas, strādā refleksi. Domāju, ka tā ir arī mana psihoterapija,» atklāj Anastasija. Viņa neslēpj, ka sports kopumā viņu nesaista. Ilgus gadus vēroja paziņas, skatījās iedvesmojošus «Instagram» profilus un nedaudz pārdzīvoja, ka visiem ir kāda sportiska aizraušanās, kas patiešām patīk, bet viņai nav. Un nav tāpēc, ka nekas īsti neaizrauj - velo nepatīk, skriet nepatīk. Bet tad viņa aizgāja uz pirmo boksa nodarbību un «saslima»… Tāpēc visiem, kuri saka, ka nevar saņemties sportot, Anastasija iesaka neapstāties un meklēt savu īsto sporta veidu, jo tad viss būs - ja patiks, būs enerģija, būs motivācija celties un darīt.
«Lai arī mana ikdiena ir saistīta ar ļoti daudzām sarunām, sanāksmēm, kontaktiem ar cilvēkiem, patiesībā es esmu vienpate un ļoti novērtēju laiku vienatnē. Vakari pēc darba un svētdienas tāpēc man ir būtiski. Jau kopš bērnības man nav daudz draugu, jo lielākoties izvēlos brīvos brīžus pavadīt viena vai ģimenes lokā.»
«Ļoti ieklausos sava dzīvesbiedra Oļega Osinovska padomos un paļaujos uz tiem. Ne vienmēr klausu tiem un ne vienmēr vados pēc tiem, gala lēmumus pieņemu pati, bet noteikti tie ir orientieris manā ceļā, un tos ļoti respektēju,» atzīst Anastasija. Viņa saka: tāpat ir ar darbiniekiem un padomdevējiem, kurus piesaista. «Es ieklausos un uzticos pieredzei un profesionalitātei, un vispār uzskatu, ka mans galvenais nopelns, atjaunojot «Dzintaru», ir tas, ka esmu spējusi izveidot komandu no īstajiem cilvēkiem, kuri ir gudri un pieredzējuši. Es esmu vadītāja un uzskatu, ka vadītāja galvenais pienākums ir izveidot komandu, kura spēj iekustināt lielas lietas, un pēc tam rūpēties par to, lai šī komanda varētu komfortabli strādāt. Domāju, ka spēja uzticēties komandai, jauniem tās dalībniekiem, ļaut viņiem strādāt un arī kļūdīties, labot kļūdas un mācīties, ir vadītāja brieduma pazīme.»
«Šī valsts un darbs tajā ir veidojuši mani kā vadītāju un devuši milzīgu paļāvību saviem spēkiem. Aizbraucot uz Gruziju, man bija laba pieredze juridiskā jomā un laba vadītājas pieredze Latvijas apstākļos, mūsu mentalitātē un attieksmē pret darbu. Biju radusi uzticēties un paļauties uz profesionāļiem, jo mūsu cilvēki lielākoties sevi vērtē pieticīgāk, nekā ir īstenībā. Gruzijā ir tieši pretēji - cilvēku jauda, pašprezentācijas spējas nereti ir lielākas nekā profesionālā pieredze un varēšana. Ilgi veidoju komandu, nonākot no vienas galējības - pilnīgas uzticēšanās - līdz otrai - pilnīgai kontrolei. Kad biju veidojusi, mainījusi un beidzot izveidojusi savu komandu, mācījos paļauties no jauna. Bet šī pieredze bija lieliska ar to, ka man nācās iedziļināties projektā līdz tādām niansēm, kas man tagad ļauj šo projektu vadīt attālināti.»
«Es nekoķetēju ar šaubām un lēmumu maiņu. Iesaistoties jebkurā projektā, es investēju laiku un rūpīgi izpētu visu, katru niansi un, tikai balstoties uz šo izpēti, uzstādu mērķus, kas, manuprāt, var būt ambiciozi, bet ar darbu ir sasniedzami. Tāpēc pēc tam, kad lēmums par mērķiem un uzdevumiem ir pieņemts, man ir viegli pie tiem turēties un nešaubīties,» stāsta Anastasija. Viņa apzinās, ka tālāk viss ir darba, ļoti liela darba jautājums, bet tas ir izdarāms. Piemēram, arī «Dzintara» gadījumā. «Esam apņēmušies radīt jaunu segmentu kosmētikas produktu nišā - pieejamu, maksimāli dabisku «mass market». Iespējams, kādam tas var šķist nereāli un pārspīlēti tik piesātinātā tirgū, kāds tas ir kosmētikā, bet pēc izpētes es skaidri redzu ceļu, kā un kas mums jādara, lai to sasniegtu. Pārējais ir tikai mērķtiecīgs un konsekvents darbs.»
«Ceļojumi mani ļoti uzlādē. Nekad neatsakos braukt uz neierastām vietām, ceļojumos meklēju tieši nesaprotamo, izaicinošo,» saka Anastasija. Viņa pati tos plāno, jo viņai patīk kontrolēt arī šo procesu. Līdz šim viņas spožākais pašas izpētītais un izplānotais ceļojums bija uz Šrilanku, bet nākamā uzņēmējas ceļojumu plānā ir Āfrika.
«Domāju, ka par patriotu cilvēks kļūst tad, kad dodas ilgstošā «trimdā». Es to izjutu pēc tam, kad trīs gadus nodzīvoju Gruzijā. Kad atbraucot šķērsoju Vanšu tiltu, es līdz pašiem sirds dziļumiem sajutu: Latvija ir manas mājas! Latvija objektīvi ir ļoti laba valsts, kur dzīvot - klimats, daba, drošība, izglītības, karjeras, atpūtas iespējas un pieejamība. To visu vajag novērtēt,» uzskata Anastasija. Patriotisms viņas uztverē ir darbības vārds un katram savu iespēju robežās tas ir jādara - jākopj sava iela, dārzs, kolektīvs. «Es par savu patriotismu uzskatu pastāstīt visai pasaulei, ka Latvija var ražot, mums ir ražošanas pieredze un arī nākotne. Tāpēc gribu zīmola «Dzintars» vārdu nest pasaulē ciešā sasaistē ar Latvijas vārdu.»
