VAKARA ZIŅAS. Indrai Sproģei patīk būt Lieldienu zaķim

 
©NO INDRAS SPROĢES PERSONISKĀ ARHĪVA

«Lieldienās ar olām ir jāspēlējas – jākrāso, jāpriecājas par to skaistumu, jāripina, ar tām jāsitas un, lai cik tās būtu skaistas, obligāti visas jāsasit, lai nākamajā dienā būtu rasols,» saka māksliniece un bērnu grāmatu autore Indra Sproģe. Šogad Lielā diena viņai būs īpaša, jo arī pašai dzimšanas diena.

Ar mellenēm un bietēm

Savulaik māksliniece izmantoja to, ka mājās ir dažādas akrila krāsas, un gleznoja uz oliņām visādas sejiņas, bet pēdējos gados Indrai prieku sagādā olu krāsošana ar dabas krāsām, tostarp mellenēm un bietēm. «Man vienmēr ir paticis olas ne tikai krāsot, bet arī kaut kur noslēpt. Tagad, kad bērni vairs nav mazi, esmu sapratusi, ka ne tikai bērniem vajadzīgs tas Lieldienu rīta pārsteigums, un es to mēģinu sagādāt arī draugiem - krāsainās oliņas salieku mazās ligzdiņās, nolieku draugiem pagalmā un tad gaidu, kāds būs viņu pārsteigums, ka zaķis ir atnesis olu. Tas ir fantastiski! Man riktīgi patīk būt zaķim, kas iznēsā olas,» smaidot stāsta Indra Sproģe, trīs dēlu - Jāņa (31), Friča (26) un Filipa (20) - mamma.

Ģimenes Lieldienu galdā tradicionāli tiek celta pasha, ko savulaik Indra gatavoja pēc vīra vecmāmiņas receptes, taču, gadiem ejot, to pamazām uzlabojusi. «Oriģinālā pasha ir diezgan smags ēdiens, jo to veido no trekna biezpiena, sviesta, cukura un visa veida smagajiem riekstiem. Manā receptē no tā smaguma nav palicis gandrīz nekas. Ir vēl mazliet cukurs, bet es izdomāšu, kā arī no tā tikt vaļā,» saka māksliniece, savu pashu piedāvājot arī »Vakara Ziņu« lasītājiem. Viņa piedāvā arī trīs savu īpaši gardo mērcīšu receptes, kas lieliski sader ar Lieldienu olām.

Svētdienas pankūkas neskaitās

«Ir tikai divas lietas, ko nevajag ēst, un mēs ģimenē arī neēdam - tie ir baltie milti un cukurs. Ar dažiem izņēmumiem svētdienu rītos, kad Jānis [vīrs, plastikas ķirurgs Jānis Zaržeckis] cep plānās pankūkas. Svētdienu rīti ir svēta lieta, tie tik ļoti smaržo pēc pankūkām, ka uz tiem šis likums neattiecas,» Indra smaidot nosaka, piebilstot, ka «miltu un cukura likums» neskaitās arī tad, ja kāds no visas sirds piedāvā paša ceptus pīrādziņus - no tādiem nekad nedrīkst atteikties.

Māksliniece stāsta: savulaik, kad bērni vēl bija mazi un radošā dzīve ļoti aktīva, tika izmantotas dažādas iespējas, kā saīsināt laiku, kas jāpavada virtuvē. Piemēram, vārot zupu, izmantoti jau gatavie buljona kubiņi, ko var iemest katlā, un viss ir ātri gatavs. «Šodien mēs vairs nemeklējam vieglākus ceļus, jo spējam novērtēt īstas lietas - vārām kārtīgu gaļas buljonu, kas, protams, prasa trīs četras stundas, bet nav jau visu laiku jāstāv klāt un jāmaisa. Un tad ir sajūta, ka no tāda buljona viss spēks ieiet kaulos.»

Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" izdevumā!

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!