VAKARA ZIŅAS. Māksliniece Anete Vanaga: Māksla ir dārga

Māksliniece Anete Vanaga ir radījusi vienu no pirmajām krāsojamajām grāmatām pieaugušajiem Latvijā – «Colour Away». Viņa ir radoša, daudzpusīga, atvērta un aktīva, apceļojusi ne vienu vien pasaules valsti, bet lepojas ar to, ka ir latviete. Anete rada krāšņas gleznas, nodarbojas ar ķermeņa apgleznošanas mākslu, vada meistarklases, kā arī 13 gadus strādājusi par stjuarti. Cilvēks orķestris ir vārdu savienojums, kas perfekti raksturo jaunās un talantīgās sievietes personību.

Kā sāki nodarboties ar ķermeņa apgleznošanas mākslu?

Ar ķermeņa apgleznošanu sāku nodarboties, jo trāpījos īstajā laikā un īstajā vietā. Kad Amerikā saņēmu uzaicinājumu darboties mākslas studijā, man arī piedāvāja piedalīties Ņujorkas festivālā «Body Painting day». Tur visi brīvprātīgie modeļi bija pilnīgi kaili. Viņu vēstījums bija par to, lai cilvēki neuztver ķermeni tikai kā seksuālu objektu. Man nebija nekādas pieredzes ķermeņa apgleznošanā, bet piedāvāja piedalīties tāpēc, ka vairāk bija to, kuri vēlas, lai viņus apglezno, nevis mākslinieku. Tas bija izaicinājums arī man. Skatīties uz kailu cilvēku ir viens, bet pieskarties - kaut kas cits. Sevi bija mazliet jāsalauž. Īstenībā bija forši būt vidē, kur ir tik ļoti pieņemams, ka esi kails. Tur valdīja brīvība, un tas bija skaisti. Cilvēki jutās labi savā ādā. Nebija nekādu standartu, kādam jābūt modelim, viņa dzimumam, augumam, vecumam.

Kādi bija tavi vērojumi, apgleznojot cilvēkus?

Man vēl daudz jāmācās. Jāsaprot par šo pasauli un sevi pašu. Cilvēka ķermenis ir diezgan skaists audekls, uz kura var gleznot. Vienreiz ķermeņa apgleznošanā piedalījos Ņujorkā, otrreiz Amsterdamā. Man liekas, amerikāņi ir nedaudz savādāki. Mēs, eiropieši, esam daudz pieņemošāki pret kailumu. Mums tas nešķiet skandalozi. Manuprāt, mēs vispār esam pieņemošāki pret atšķirīgo. Eiropā ir daudz dažādu mazu valstiņu, katrai sava valoda. Mēs esam auguši vidē, kurā apzināmies, ka esam dažādi.

Bet man ļoti patīk Ņujorka, kas ļoti atšķiras no pārējās Amerikas, jo ir internacionāla. Viss ir liels un skaļš. Uz Ņujorku braucu ciemos pie draugiem, gan vietējiem, gan latviešiem, tāpēc redzēju to no iekšienes. Ņujorkā nedrīksti uz ielas būt kails. Bet, ja esi apgleznots, tad neesi kails. Tad it kā esi ievērojis noteikumus. Māksla man ir meditatīva lieta, ar ko nodarbojos sevis dēļ. Es neesmu profesionāle, bet izmantoju visas iespējas. Pat ja man bija neērti kā sākumā ar modeļu apgleznošanu, es izmantoju to iespēju.

Vai ar ķermeņa apgleznošanas mākslu var nopelnīt?

Profesionāļi par ķermeņa apgleznošanu saņem atalgojumu. Viņi mēdz piedalīties dažādos šovos. Visi, kas piedalās, saņem atalgojumu, tajā skaitā arī šīs nozares profesionāļi. Tas ir ļoti meditatīvs process un spēlēšanās ar krāsām. Es to darīju vairāk vai mazāk par brīvu, pretī lūdzot materiālus. Nesen kāda meitene pieteicās uz ķermeņa apgleznošanu, es izveidoju nepieciešamo lietu sarakstu, kas jānopērk. Viņa teica: «Vau! Anete, es nebiju iedomājusies, cik tas ir dārgi!» Cilvēki nesaprot, ka māksla nav par brīvu. Lai cik slikts būtu mākslinieks, viņš tomēr ir samaksājis savu cenu, lai būtu mākslinieks un radītu šo darbu. Jā, māksla ir dārga. Es nežēloju naudu materiāliem. Man ļoti patīk strādāt ar jauniem un labiem materiāliem. Ja jāizvēlas starp jaunu kleitu vai krāsām, es pirkšu krāsu. Cilvēki mēdz domāt, ka man ir ļoti daudz gleznu. Tā nav. Jo man vajag procesu, kamēr es radu. Domāju, ka arī modeļiem tas ir process. Viņi tiek apgleznoti četras vai piecas stundas, tad ir video, fotosesijas vai pasākums. Un tad viss beidzas.

Pandēmijas laikā esi izdevusi unikālu krāsojamo zīmējumu grāmatu «Colour Away». Tas ir drosmīgi. Kāda ir tava grāmata?

Krāsošana ir kā terapija un meditācija. Domas par grāmatu loloju trīs gadus. Zināju, ka gribu radīt kaut ko paliekošu. Kaut ko, kas ir mans, ar manu raksturu un rokrakstu. Sākotnēji nevarēju atrast konceptu. Mēģināju strādāt ar sevi, lai neko nesasteigtu. Atzīšos, ka pandēmija deva to laiku, jo neko nevar nokavēt. Tādēļ bija: vai nu tagad, vai nekad. Es nezināju, kad pandēmija beigsies, tāpēc sevi disciplinēju. Zīmēju četras piecas stundas dienā. Tik ilgi, cik varu izturēt. Gribēju, lai zīmējumi nav vienkārši krāsojamā grāmata.

Sapratu, ka krāsojamās grāmatas var uztaisīt lēti, izmantojot programmas. Bet es gribēju radīt īpašu. Mana grāmata ir roku darbs. Draudzene teica: tu pārdod cilvēkam hobiju uz gadu. Šo grāmatu vienā vakarā neizkrāsosi. Tās cenā ir iekļauts laiks, kuru cilvēks pavadīs kopā ar grāmatu daudzus mēnešus. Vāks ir veidots skandināviskā, lakoniskā minimālismā, jo man gribējās, lai pieaugusi sieviete, kurai patīk šī nodarbošanās, varētu to droši nolikt uz sava rakstāmgalda un neviens nejautātu: ko tu tur dari? Grāmata ir domāta tai auditorijai, kāda esmu es. Pieaugušām sievietēm, kurām patīk ar sevi strādāt, un meditatīvie procesi. Arī bērniem tā patīk.

Šī grāmata mani mainīja. Es vairāk noticēju sev, ka viss ir iespējams. Ir sajūta, ka tas ir mans paliekošais darbiņš. Ja nebūtu veidojusi šo grāmatu, tad nebūtu apsvērusi domu mācīties grafisko dizainu. Jo es mākslu radu ar rokām. Man jautāja: «Kāpēc tev ir krāsojamā grāmata?» Atbildēju: «Tāpēc, ka neprotu rakstīt, izteikties un apkopot savas domas. Tādēļ daru to, ko protu.»

Tu veido ne tikai savu mākslas darbu izstādes, izdod grāmatu, bet arī vadi meistarklases.

Ideja par meistarklašu vadīšanu radās tāpēc, ka sāku sekot līdzi dažādiem māksliniekiem sociālajos tīklos. Redzēju, kā viņi jauc krāsas, un mēģināju saprast, kādus materiālus izmanto. Piecas reizes pamēģināju pati. Tad paaicināju draudzenes. Teicu, ka man ir eksperiments un gribu paskatīties, kā mums sanāks. Mēs veidojām trīs glezniņas, un visiem patika šī iecere. Tev nav jābūt saistītam ar mākslu, lai to izbaudītu. Cilvēki arī paši aicināja mani vadīt meistarklases, un tā tas turpinājās. Protams, tagad viss ir apklusis un apstājies.

Dzīvojot Skandināvijā, sapratu, ka mēs Latvijā esam ļoti radoši. Mēs visi protam darboties ar rokām. Visiem ir idejas. Man ir idejas gan par ķermeņu, gan sienu apgleznošanu. Mums liekas, ka māksla ir tikai ar zīmulīti pa papīru. Bet tā nebūt nav.

Vai skandināvi ir mums vislīdzīgākie?

Man liekas, mēs būtu kā zviedri, ja valstu vēsture būtu līdzīga. Viņiem ir raksturīgs saltums, atturība, bet tajā pašā laikā viņi ir atvērti un jauki cilvēki. Mūsu mentalitāte ir līdzīga somiem, zviedriem un norvēģiem. Es teiktu, ka esam vislīdzīgākie somiem.

Man ļoti patika Zviedrijā. Uz viena viļņa ar viņiem sajutos uzskatos par dabu un veselību. Māsa dzīvo Itālijā, kur bērnus ārstē ar antibiotikām. Dzīvojot Skandināvijā, man patika tas, ka viņi arī vāc savas tējas. Viņi, pirmkārt, meklē resursus dabā. Piemēram, ja man vislabākais līdzeklis pret saaukstēšanos ir ķērpju tēja, tad zviedru kolēģiem nekad nebija jautājumu par to. Jā, zviedriem likās pašsaprotami, ka tāda rūgta, negaršīga tēja ir veselīga. Ar dabas veltēm dažreiz profilaksei vari sevi stiprināt.

Zviedriem arī ir pagāniskas tradīcijas. Viņi gan ir nedaudz tālāk no pagāniskā, jo viņiem ir sava karaliste un Zviedrijas baznīca. Bet man nebija sajūta, ka tur esmu citādāka, ka neiederētos. Jā, pagāja laiks, līdz viņi mūs pieņēma, jo viņiem nepatīk ienācēji no citām valstīm. Viņiem patīk miers. Zviedriem nepatīk nekārtības apkārt, līdz ar to viņi ļoti sevi sargā. Viņiem vajag laiku, lai izdomātu, vai vēlas ar tevi komunicēt. Otrajā gadā man ļoti patika. Tur viss ir ļoti sakārtots. Mums ir daudz jāmācās no Zviedrijas. Zviedri paļaujas uz saviem vadītājiem, tādēļ nav tādas muļļāšanās kā Latvijā. Savukārt tieši Norvēģija visvairāk naudas ieliek savos cilvēkos. Visās valstīs, protams, ir savas problēmas, neviena nav paradīze.

Bieži uzturies ārzemēs. Pastāsti, lūdzu, kā izdodas to savienot ar mākslu?

Pirms pandēmijas trīspadsmit gadus biju stjuarte. Tas bija darbs, kurš deva brīvību darīt visas šīs lietas dažādās lokācijās - Ņujorkā, Amsterdamā, Stokholmā. Zviedrijā esmu dzīvojusi ilgāku laiku. Paveicās, ka dzīvē lietas sakārtojās tā, ka tik ļoti varu sevi lauzt, nokļūt situācijās, kur ir jācīnās par sevi. Es redzēju daudz ko no pasaules. Ja būtu izvēlējusies citu nodarbi, tad tik daudz nebūtu redzējusi. Atceros ekonomisko situāciju 2008.-2009. gadā. Man bija divdesmit gadi, kad sāku strādāt aviokompānijā «airBaltic», un tā laika krīzi nemaz neizjutu. Aviācija man ir daudz devusi kā personībai. Kad katru dienu uz tevi skatās un tevī klausās, tad iemācies pastāvēt par sevi. Iemācies būtu pašpietiekama. Jo visi kaut ko grib no tevis, bet tu īsti negribi neko prasīt.

Ar šo darbu atvērās pasaule, kas pēkšņi sāka likties tik maza. Nekas vairs neliekas grūti, neiespējami. Es to darīju trīspadsmit gadus un no visas sirds izbaudīju darba plusus. Centos ceļot, cik varu. Ja strādā aviācijā, tad ir daudz draugu visās pasaules malās. Esmu pateicīga par to. Mani mērķi tagad ir nedaudz stabilāki. Tagad man gribas mierīgāku dzīvi. Trīspadsmit gadi pagāja ātri. Kad pabeidzu vidusskolu, nezināju, ko gribu darīt. Aviācijā nonācu nejauši. Es biju ļoti, ļoti apjukusi un atteikusies no mākslas, bet no sevis jau neaizbēgsi. Protams, vajag noteiktu personības tipu, lai būtu stjuarte, bet man liekas, ka šajā darbā mainies arī pats, kļūsti atvērtāks un aktīvāks.

Kas ir bijis grūtākais, strādājot par stjuarti?

Ir liela atbildība. Nav režīma nedz miegam, nedz ēšanai. Ir pasažieri, kas visas savas negācijas izgāž uz tevi. Protams, tu nedrīksti atbildēt ar to pašu. Visu laiku ir jātērē savi iekšējie resursi. Stjuartes grūtos brīžos ir vienas pašas. Viņas nav mājās kopā ar saviem mīļajiem un tuvajiem. Bet cilvēkiem, strādājot tajā vidē, rodas ļoti noturīgas draudzības. Man pārsvarā tuvākās draudzības radušās tad, kad strādāju «airBaltic». Tur nevari noslēpt savu patieso es. Pozitīvais šajā darbā? Visiem patīk tur strādāt! Protams, bija arī sliktās dienas, bet nekad nebija tā, lai domātu: «Ak kungs, kā man riebjas mans darbs! Es vairs nevaru izturēt.» Nekad neesmu strādājusi ofisa darbu.

Pilotiem viņu darbs ir bērnības sapnis. Arī stjuartēm tas ir bērnības sapnis. Ir gan arī stjuartes, kuras tur nokļuvušas nejauši. Tur ir ļoti grūti, dažreiz ļoti vientuļi. Tajā pašā laikā tev apkārt ir tādi paši cilvēki, kuri izdzīvo tādas pašas problēmas. Pēdējais darbs man bija Kopenhāgenā. Tur ir citādāk, tur stjuarta darbs ir stabils un labi apmaksāts. Lielajās valstīs ir stjuartes, kas strādā no astoņpadsmit gadiem līdz pensijai. Pie mums par stjuartes darbu ir, kaut arī nedaudz, tomēr aizspriedumi.

Durvis uz pasauli tev ir atvērtas plašāk nekā citiem. Kādēļ izlēmi atgriezties Latvijā, pie tam laikā, kad nākotnes prognozes ir visai drūmas?

Latvija ir manas mājas. Tāpat kā daudziem, kas ir aizbraukuši, bet pēc tam atgriezušies, arī man to vajadzēja saprast. Esmu sev apsolījusi, ka neko neapsolu. Es vienkārši dzīvošu. Jutīšu situāciju. Šobrīd es gribu palikt un dzīvot Latvijā. Bet, ja strādājot ir baigi jācīnās, man liekas, ka tas nav sev jānodara. Ja ir iespējas, tās ir jāizmanto. Es nevienam nevaru pārmest to, kāpēc viņš nestrādā Latvijā.

Protams, man patīk aizbraukt, piemēram, uz Ameriku. Tur neviens nezina, kas ir Latvija. Reizēm zina, jo Kristaps Porziņģis caur basketbolu ir iznesis Latvijas vārdu Amerikā. Kad pasaku, ka esmu no Latvijas, ir bijuši visādi jautājumi. Izraēlā man reiz jautāja: «Vai jums tur ir ledus tēja?» Man likās: vai tas vispār ir svarīgi? Ņujorkā tika teikts: «Ah, tas ir pāri tiltam!» Es nodomāju: «Ja tu domā Bruklinu, tad - nē!» Esmu ļoti lepna par to, ka nāku no Latvijas. Savu latvisko akcentu tāpat nenoslēpsi.