VAKARA ZIŅAS. Kaspara Zlidņa dvēseles atmoda
«Atklājot savu patieso dabu, viss pārējais kļūs otršķirīgs, jo, lai pēc kā mēs tiektos, mēs tikai vēlamies būt vienkārši cilvēcīgi laimīgi,» saka pazīstamais mūziķis Kaspars Zlidnis. Tikko dienasgaismu ieraudzījusi viņa sarakstītā «Spēka grāmata».
Par dzīvi un sevi tajā
Tā ir grāmata par dzīvi un par sevi tajā. Par mirkli un sevis apzināšanos šeit un tagad. «Ar šiem vēstījumiem nekādā gadījumā neaicinu sekot man. Es neesmu un negribu būt piemērs. Nevajag censties domāt, runāt un darīt kā citi. Esi tu pats un ļauj dzīvei izpausties caur tevi īpašā veidā. Katram pašam, ielūkojoties sevī, jāatklāj sava patiesā būtība,» uzskata grāmatas autors. Viņš nekad iepriekš nebija domājis, ka reiz varētu rakstīt grāmatu, lai gan atzīst, ka skolas gados viņam padevās sacerējumu rakstīšana.
«Šī grāmata ne uz ko neaicina, neko nepaskaidro, un tajā nav mēģinājuma pārliecināt vai pārdot kādu ideju. Te nav sniegtas metodes vai tehnikas. Tā ir brīva no apzīmējumiem un koncepcijām, vērtējumiem un analīzes. Vēstījumi ir starp burtiem, vārdiem un rindām,» viņš saka un 271 lappuses garumā runā par iespēju būt brīvam no bailēm, satraukumiem, dusmām un citām emocijām, kas ikdienā aizmiglo apziņu, neļaujot apjaust savu patieso dabu.
«Šie vēstījumi caur mani līst straumēm kā ūdeņiem bagātas upes pavasarī, bet tie nepieder man. Es nepretendēju būt par autoru, jo tas noteikti ir daudz lielāks par mani pašu. Es nepiesavinos nevienu pašu vārdu. Esmu tas, kurš pieraksta, katru vēstījumu pieņemot kā lielu dāvanu un ar milzu pateicību.»
Alkohols un narkotikas
«Mana apziņas paplašināšanās un dvēseles atmoda aizsākās, kad man bija 22 gadi un man uzdāvināja kādu grāmatu, kurā bija stāstīts par dzīvi, atsakoties no fiziskiem kārdinājumiem. Tas bija pretrunā ar visu, kas bija pieņemts sabiedrībā un mācīts skolā, jo kāda jēga dzīvot, ja netiecas pēc materiāliem panākumiem un sasniegumiem?! Sāku ievērot grāmatas autora norādījumus, mācoties meditēt un ieskatīties iekšpus. Man atklājās brīnumaina un līdz šim nezināma realitāte, jo tā nebija saistīta ar ārējo pasauli, kurai visi esam ļoti pieķērušies. Šajā laikā guvu panākumus kā mūziķis. Spēlējām koncertus un kļuvām par vienu no atpazīstamākajām mūzikas grupām, kam sekoja popularitātes un materiālo panākumu vilnis, kas mani aprija ar visām no tā izrietošām sekām - naktsdzīve, izklaides, alkohols un narkotikas kļuva par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu,» savā grāmatā raksta grupas «Gain Fast» solists, neslēpjot, ka viņa līdzšinējās garīgās atklāsmes zuda nebūtībā, jo viņš bija iesūkts kaislību un kārdinājumu virpulī. Tas turpinājās vairāku gadu garumā, līdz viņš bija psiholoģiski iztukšots un noguris no šīs saldās dzīves, kas nu jau sāka iegūt rūgtu piegaršu.
Brīvs no kārdinājumiem
«Kopš skolas gadiem biju diezgan sportisks un arī visā šajā bohēmas jezgā turpināju sportot, taču arī to darīju, nevis lai pilnveidotos, bet drīzāk lai spodrinātu savu ārējo tēlu. Ar ielu vingrošanas kustības un «crossfit» aizsākšanas panākumiem mans ego bija sasniedzis neiedomājamus augstumus. Visās dzīves jomās biju veiksmīgs un rezultatīvs - gan mūzikā, gan sportā guvu tādus panākumus, par kuriem kādreiz pat sapņot nevarēju, bet, esot savu panākumu virsotnē, jutu, ka palēnām sāku zaudēt līdzsvaru. Baudu un atkarību purvā biju zaudējis savu būtību un tikai mirkļiem varēju atcerēties, cik laimīgs biju tajā dzīvē, kurā biju brīvs no visiem šiem kārdinājumiem un ego emocionālajiem uzplaiksnījumiem. Es sadegu,» Kaspars godīgi atzīstas.
«Es no visa atteicos. Sekoja attīrīšanās laiks. Sākumā bija bail. Mans ego vēl turpināja pretoties, cenšoties saglabāt savu statusu, nosaukumus un sasniegumus, taču dvēseles alkas pēc atdzimšanas bija spēcīgākas. Arī ģimenē, kas bija uz šķiršanās robežas, iespīdēja mīlestības gaismas stars. Es stāvēju un skatījos, kā līdz ar pagātni bruka arī mans ego. Guvu apskaidrību, atklāsmes par dzīvi ieplūda manī un turpina plūst kā ūdeņiem bagāta pavasara upe. Man ir skaidrs mans esības pamats.»