VAKARA ZIŅAS. Ievas Bondares mīluļu kvartets
Gandrīz trīs nedēļas mākslinieces Ievas Bondares un viņas ģimenes mīluļu saimei –Vesthailendas baltajam terjeram Oso, Bengālijas kaķim Bleikam un labradoru meitenei Rosé – pievienojies dalmācietis Merlo. «Tas noteikti nebija «100 un 1 dalmācieša» iespaidā, taču noteikti ticu tam, ka ikviens suns, kurš ienācis mūsu ģimenē, ir pats mūs izvēlējies. To pavisam droši var teikt arī par Merlo,» atzīst Ieva.
Liktenīgā satikšanās mežā
«Jau kādu laiciņu savai labradoru meitenei Rosé meklējām «brāli», jo diemžēl atklājās, ka deviņgadīgais Oso viņai dara pāri un terorizē - tiesa, gudri un «pa kluso». Pamanījām to tikai tad, kad Rosé bija bail atrasties mājās kopā ar Oso. Viņa smaidīja un bija laimīga tikai ārpus mājas - mežā, pilsētā... Konsultējos ar kinologiem un vienīgais, ko dzirdējām - terjers paliek terjers, neko nevar darīt. Tāpēc sapratām, ka mums suņu ģimenē jāmaina dinamika, jo Rosé bija nepieciešams aizstāvis un stiprais plecs. Sākām skatīties uz dažādu sugu suņiem, bet bija skaidrs, ka šoreiz tas nebūs labradors, lai gan mūsu ģimenē ir bijuši trīs šīs sugas suņi, un bērni ar tiem kopā ir izauguši. Mums vajadzēja suni, kurš Rosé ne tikai aizstāvētu, bet būtu arī ātrāks un dinamiskāks par viņu. Tāpēc jau sākām domāt par vižlu vai vācu putnu suni kurchāru.» Un tad pagājušajā rudenī, pastaigājoties ar Rosé Lielupes mežā, Ieva ieraudzījusi ļoti skaistu suni - dalmācieti ar šokolādes brūniem plankumiem. «Viņš bija ļoti draudzīgs, tādām uzticīgām acīm… Tobrīd ar meitu vēl nebijām pārliecinātas, ka tas ir dalmācietis. Arī Rosé uzreiz Marko pieņēma - priecīgi un laimīgi spēlējās un negribēja doties prom. Tajā reizē Marko bija iekritis mūsu un Rosé sirsniņā,» Ieva stāsta par liktenīgo tikšanos, kas svaru kausus nosvēra par labu tieši dalmācietim. «Jau agrāk mūsu jaunākā meitiņa minēja par dalmācieti ģimenē, un tad es, neko nezinot par šo šķirni, teicu - nē! Pat nezinu, kāpēc…»
Suns - tā ir atbildība!
Par jaunā mīluļa izvēles kritērijiem Ieva saka: «Mums bija svarīgi, lai jaunais suns būtu atbilstošs līdzbiedrs, jo tobrīd Rosé bija pusotru gadu veca. Tā kā šajā laikā bērni ir mājās un mācās attālināti, gribējām viņiem šo laiku padarīt tīkamāku. Merlo atradām Krievijā, un tā bija tuvākā vieta, kur varējām dabūt tiešām īstu sugas suni, savukārt Latvijā neviens neko nevarēja ieteikt. Bija ļoti būtiski, lai sunim ir labi gēni, jo tas noteikti ilgtermiņā atmaksājas; mammai un tētim bija jābūt absolūti veseliem. Tas līdz šim vienmēr ir pierādījies, ka suni nevar iegādāties, balstoties uz emocijām, «uz dullo» vai «pa lēto» - tas ir ļoti riskanti. Ja tu par suni uzņemies atbildību vismaz uz vairāk nekā desmit gadiem un iemīli kā savu ģimenes locekli, vienmēr ir svarīgi zināt, lai ar suni viss būtu kārtībā. Tad viņu ir daudz vieglāk apmācīt un integrēt ģimenē.»
Lielākā autoritāte pagaidām ir māsa
«Noteikti mums pašiem šis laiks tagad ir daudz aktīvāks, jo Merlo vēl ir kucēns; mums ļoti daudz jāieliek suņa audzināšanā, jāapmeklē suņu skola, tagad tas ir jaunākās meitas uzdevums,» skaidro Ieva, piebilstot - patiesībā suņu skola daudz vairāk ir vajadzīga saimniekiem. «Merlo pašreiz vēro, kuru no mums atzīt par saimnieku, taču noteikti pati lielākā uzticības persona viņam ir Rosé - tā ir kā lielā māsa, aiz kuras pleca viņš jūtas ļoti droši. Viņš grib visu darīt tāpat kā lielā māsa, kura ir ļoti gudra, labi audzināta un labi izskolota meitene, tāpēc Merlo blakus ir patiešām labs paraugs!» Ieva gan neslēpj, ka kovidlaiks nav vienkāršs arī suņiem tā iemesla dēļ, ka cilvēki mājās ir praktiski visu laiku un dzīvnieki saviem saimniekiem ļoti pieķeras. «Tāpēc, cik vien varu, cenšos Merlo ņemt visur līdzi un socializēt, lai vēlākajā dzīvē viņš tomēr nebaidās no citiem cilvēkiem.» Ieva domā, ka laiks rādīs, kuru Merlo izvēlēsies par savu īsto saimnieku: «Pa nakti viņš guļ pie jaunākās meitas, bet, tā kā pašreiz es visbiežāk esmu mājās, tad visi trīs suņi un mūsu Bengālijas kaķene Bleika Bostona tieši mani atzīst par saimnieci, jo es viņus baroju, lutinu un esmu visvairāk kopā ar viņiem. Savukārt Oso, kas bija Ziemassvētku vecīša dāvana jaunākajai meitai, visvairāk mīl, uzticas un aizstāv tieši mani. Dzīvē neviens mani nav tā aizstāvējis!»
Uzzina daudz jauna par dalmāciešiem
Ieva novērojusi, ka Vesthailendas terjers Oso pārmaiņas - tiesa gan, ar burkšķēšanu - esot pieņēmis. «Pašreiz ir diezgan mierīga līdzāspastāvēšana; arī mūsu kaķene ar Merlo ir paguvuši saostīties un sabučoties; tur jau uzreiz bija mīlestība! Abi pat šad tad ielien viens otra gultiņā. Bleika gan visus ir nolikusi pie vietas, un, kad no rīta nāku lejā, visi man rindiņā nāk līdzi, pacietīgi sēž un gaida katrs savu brokastu devu, pēc tam - gardumiņu. Un nu jau šajās dienās redzējām, ka visi trīs suņi ārā spēlējas, tāpēc ceru, ka viņi spēs trijatā šo dzīvi nodzīvot, vairs nedarot viens otram pāri. Arī Rosé jau smaida, un viņai ir parādījies nenormāls spēks un jauda cīņā pret Oso.» Ieva atklāj, ka, gaidot Merlo ierašanos mājās, uzzinājusi daudz jauna par dalmāciešiem, piemēram, ka tie ir ļoti gudri, inteliģenti suņi, kas ne tikai lieliski saprotas ar saviem saimniekiem, bet arī ir lieliski kompanjoni bērniem un pieņems citus mājdzīvniekus. «Mans lēmums par labu dalmācietim bija ļoti izsvērts. Nu, tagad ir vēl viens mīlulis, par kuru rūpēšos vismaz piecpadsmit gadus!»
Vēl jāsaskaita šokolādes krāsas plankumi
Pagājušā gada septembrī, kad vēl pat nebija doma, ka ģimenē varētu ienākt dalmācietis Merlo, Ieva kādā savā darbā iegleznojusi dalmācieša motīvu (šī glezna pašreiz apskatāma izstādē galerijā «Trentini»). «Kā tas notika, es pat nezinu, bet tas man bija kā iedvesmas avots…» viņa atzīstas un smej, ka priekšā stāvot vēl viens uzdevums: «Mums ar meitiņu ļoti patīk Merlo apspalvojums un esam apņēmušās saskaitīt viņa šokolādes krāsas plankumus…» Tāpat Ieva piekrīt, ka suns ir lielisks stresa noņēmējs: «Viņš to dara vienkārši, kaut vai ar acu skatienu. Un, lai arī mēs Merlo neļaujam lēkt, viņš prot tā īpaši apskaut un iedot «hagu», un to es īpaši izbaudu tagad, kad nedrīkst apskauties. Rosé nāk samīļoties citādāk, bet Merlo māk uzlikt uz pleciem ķepas un pieglaust savu purniņu, un viņam zem kakla ir tik zīdaina spalva. Viņš it kā apkampj un stipri patur, un tas ir ļoti īpaši!»