VAKARA ZIŅAS. Ko dara horeogrāfe un dejotāja Ilze Zariņa
Ja dzīve ritētu kā ierasts, pazīstamā horeogrāfe un dejotāja Ilze Zariņa šogad svinētu eksotisko deju centra «Alegria» 20. dzimšanas dienu. Taču dzīve ir apmetusi loku, tāpēc kopš pagājušā gada decembra Ilze strādā par projektu vadītāju Centrālajā finanšu un līguma aģentūrā (CFLA) un deju kursus dažiem interesentiem vada attālināti. Un vēl Ilze ir nopietni aizrāvusies ar rožu audzēšanu.
Atgriežas pie saknēm
«2019. gada beigās pabeidzu Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes maģistratūru un vēlējos atgriezties savā pamatprofesijā - ekonomistos. Tas ir saistīts gan ar ekonomisko situāciju valstī, gan ar manu vecumu, gan arī ar to, ka maniem deju kursiem pašreiz ir ļoti kritusies popularitāte un pieaugusi konkurence. Tāpēc kopš pagājušā strādāju Centrālajā finanšu un līguma aģentūrā (CFLA), esmu projektu vadītāja un skatu primārās veselības aprūpes līgumus. Esmu «viszemākais ešelons» un neslēpšu, ka atgriezties ir ļoti grūti,» saka Ilze un atzīst, ka jau rakstīt maģistra darbu nav bijis viegli, jo «smadzenes vairs nav pieradušas pie tādas domāšanas. Taču varu pierādīt, ka arī pēc piecdesmit gadu vecuma tas un ne tikai tas ir iespējams. Ir arī griba, vēlēšanās un nepieciešamība, un ir jāuztur arī ģimene».
Izrādās, ka pirms gada Ilze ir startējusi arī konkursā uz Dailes teātra direktora amatu, kur tikusi līdz finālam, un tur gan viņai lieti noderējušas RSU gūtās zināšanas. «Pēdējos divos gados, kur kandidēju uz kādu amatu, esmu tikusi līdz pašām beigām, bet neesmu tas cilvēks, kuru izvēlas. Tas bija ļoti nomācoši un drūmi, un es jau kritu depresijā.» Savukārt par savu tagadējo darbu CFLA un to, kāpēc viņa tik neatlaidīgi uz to gājusi, Ilze atzīst: «Mana mamma bija ekonomiste, tēvs bija jurists, bērnībā skraidīju pa Finanšu ministrijas gaiteņiem. Pēc tam esmu strādājusi Valsts kasē un pirms tam arī Finanšu ministrijā. Tāpēc man tā liekas kā normāla atgriešanās, un īstenībā ļoti kuriozi ir tas, ka tagad mana nodaļa ir praktiski tajā pašā istabā, kas bija mana darbavieta 90. gados. Tas ir karmiski, ka pēc tik daudziem gadiem faktiski atkal atgriežos tajā pašā istabā… Ir noslēdzies kāds cikls; arī «Alegria» divdesmit gadu cikls ir noslēdzies, un tagad manā dzīvē sākas jauns cikls.»