VAKARA ZIŅAS. Anitra Tooma: Lai nepārēstos, jāgatavo ir negaršīgi!
«Agrāk, kad kāds «nejaukais vīrietis» mani pameta, es tik skaisti notievēju... Tagad nekādu ciešanu nav, neviens mani nepamet un – noēsties ir ļoti viegli. Tāpēc esmu sev ieņēmusi galvā, ka nav baigi jāņemas ar ēšanu – jāēd tikai tik, lai kājas var pavilkt, un nevajag pārēsties,» saka pazīstamā vides žurnāliste, SIA «Rīgas meži» projektu vadītāja Anitra Tooma.
Ģenerāltīrīšana ledusskapī
Nu jau desmit ar pusi gadu, kopš aizbraukusi uz Mazirbi «pabēdāties par grūto dzīvi» un pie reizes nointervēt zoologu Vilni Skuju, Anitra tur arī palika. Viņai ir saglabājusies fotogrāfija, kur viņa pirmoreiz intervē Vilni. «Tas bija pirms 11 vai 12 gadiem. Viņš bija tieviņš, tieviņš, bet tagad ir apaļš. Viņš nevar «savaldīt zobus», viņam tā garšo viss, ko es gatavoju, tāpēc noēdas. Es jau pati arī. Kilogrami klāt nāk ļoti viegli, bet nost neiet ne pa kam,» Anita sirsnīgi stāsta, piebilstot, ka tāpēc pēdējos gadus virtuvē pavada ļoti maz laika.
«Tā kā esam attālinājušies uz Mazirbi, tuvākie veikali ir Dundagā un Talsos, attiecīgi 25 un 50 kilometri. Mazirbē arī ir veikals, bet tur galvenokārt ir liela konservu un dzērienu izvēle, ne kaut kas cits. Tāpēc, kad braucam uz veikalu, iepērkamies vismaz desmit dienām. Sākumā ēdam, ko gribam, bet pēc tam to, kas nav apēsts. Šodien pat uztaisīju pusdienas, un abi apsmējāmies, ka ir taču garšīgi, nemaz negaršo pēc ģenerāltīrīšanas ledusskapī.»
Lasa Zentu Mauriņu
Anitra spilgti atminas savu pirmo pieredzi virtuvē. «Man meita piedzima pirms 38 gadiem, un tad arī bija jāsāk iet virtuvē. Sākumā no tā neko nejēdzu, neko. Es taču iekritu ar pirmo reizi, man tikko 20 gadi bija palikuši. Vēl studentiņš. Ko tad es pirms tam būtu varējusi iemācīties? Tajos laikos atklājums bija Zenta Mauriņa, un es tāda laimīga vīramātei saku: «Es lasu Zentu Mauriņu!», uz ko viņa man atbildēja: «Būtu labāk pavārgrāmatu palasījusi!» Traki man gāja. Tagad pret savu vedekliņu gan esmu ļoti iejūtīga. Es vienkārši pieņemu, ka jaunībā cilvēks var nezināt, ko tai ķēķī dara,» stāsta Anitra.
Viņas mamma bija tehnikuma direktore, nekad nebija mājās, un vienīgie ēdieni, ko, jau pati kļuvusi par mammu, Anitra prata gatavot, bija omlete, brētliņas tomātu mērcē ar sīpoliem un krējumu, vēl cīsiņus mācēja uzvārīt. Neko citu bērnībā nebija iemācījusies.
Jau toreiz biju zaļā
«Bet bērni piedzima, un dzīve mežā, tālu no veikaliem arī izaudzināja. Sāku skatīties uz veselīgo dzīvesveidu, lasīju visu, ko varēju atrast - gan Ilzi Jansoni, gan Doru Švīkuli. Jau toreiz biju zaļā,» stāsta pieredzējusī vides žurnāliste. Puisītis viņai piedzima ar lielām veselības problēmām, un Anitra bija šokā, kāpēc viņa, jauna sieviete, nevar piedzemdēt veselu bērnu. Un tad viņa saprata, ka kaut kas jāmaina. «Domāju, ka cilvēki tā arī nonāk pie zaļās dzīvošanas - caur ciešanām. Vismaz tolaik tā bija, mūsdienās sabiedrība ir apzinīgāka, negaida ciešanas. Mana vedekla ir tāda vegāne, ka es domāju: kad piedzims mani mazbērni, viņa ar’ šitā muļķosies?...»
Viss aizgāja pelēm
Anitra stāsta, ka viņas ēdienkartes pamatā ir bērnības garšas, tostarp karbonāde, rasols, siļķe kažokā, vistas zupiņa ar nūdelītēm, biešu zupiņa, skābu kāpostu zupiņa. «Neko «super duper» negatavojam, baigi neuzdzīvojam,» viņa smaidot nosaka un izstāsta, kā viņai gāja ar fizāļiem. «Draudzene pavasarī iedeva fizāļu stādiņus. Saauga vareni, bet rudenī nebija ēdami. Palasīju internetā, ka tiem jānogatavinās. Glabāju, glabāju, bet tik un tā garšoja pretīgi. Vakar izbēru komposta kaudzē un nosmējos, ka mēs kā tādi iezemieši - izaudzējuši kartupeļus, ēd odziņas un nevar saprast, kā kaut ko tik sliktu var ēst…»
Kāda cita draudzene, gribēdama Anitru palutināt, sadāvināja visādu eksotiku - piparmētru pastu, plānas mīklas plēksnītes, kurās liek pildījumu un tad gatavo. «Trīs gadus domāju, ka piparmētru izlietošu, bet nē - šogad izmetu. Arī no tām plāksnītēm man nekas nesanāca. Arī pilngraudu griķu spageti es nevarēju ieēst, viss aizgāja pelēm. Es mēģināju, bet man neizdevās. Vai tad man viss ir jāapēd, kas uz pasaules izdomāts?» viņa sirsnīgi nosmej.
20 gadi ar tējas sēni
Savulaik, piedalījusies «Rīga TV24» pavārraidījumā «La Dolce Vita. Ar Roberto», Anitra teica, ka jāgatavo ir negaršīgi. Roberto brīnījies: «Kāpēc tā?» «Lai nepārēstos, lai nepaliktu resns,» viņa paskaidroja.
Žurnālistei ir dzīvoklis Babītē, kur, esot viena pati, viņa necenšas gatavot ko īpaši garšīgu. Jo tad reāli pārēdas, bet vielmaiņa jau vairs nav kā jaunībā. «Kad esmu Babītē, neļauju sev iet uz veikalu, kamēr neesmu apēdusi to, ko jau esmu atvilkusi mājās. Par sodu. Kāpēc tik daudz nopirki?… Nu tad tagad ēd! Kamēr neapēdīsi, uz veikalu neiesi. Tā ļoti daudz naudas ietaupās,» viņa stāsta.
Anitra atklāj, ka viņa ir izmēģinājusi arī visas burku sēnes, bet tējas sēne ir joprojām. «Es nezinu, vai tējas sēnes dzēriens ir kas neparasts. Nu, tā ir medūza burkā, un tā viņa ar mani dzīvo jau kādus divdesmit gadus. Kad Katrīnai Neiburgai bija performance? Es kā žurnāliste biju aizgājusi, satiku viņu, un viņa man iedeva pirmo tējas sēnes kripucīti. Vienubrīd tā man bija iznīkusi, bet es pajautāju tīmeklī un uzreiz dabūju atpakaļ. Ja ar šīm lietām dalās, tad vienmēr, kad vajag, var dabūt atpakaļ.»
Bet ar »Vakara Ziņu« lasītājiem viņa laipni padalās ar savu mūžīgās jaunības eliksīru - tās ir pašas fermentētas ugunspuķes lapas. «Man jau nav žēl, ka citi arī būs skaisti un mūžam jauni. Es jau no tā nesmukāka nepalikšu!» viņa smaidot piebilst.
***
Mūžīgās jaunības eliksīrs
SASTĀVDAĻAS
ugunspuķes lapas
PAGATAVOŠANA
balstās uz dabas spēkiem
Tas ir vesels pasākums - karstā vasaras dienā braukt uz Slīteres nacionālo parku, kur Slīteres muižas drupās aug leknas ugunspuķes.
Saplūcu ugunspuķes lapas, nākamajā dienā tās graizu un mīcu kā skābus kāpostus, sakapāju un salieku burkās, aizskrūvēju vākus un - lieku automašīnā karstumā fermentēties.
Otrajā dienā iekurinu pirtu un eju ar savām ugunspuķes burkām pirtī, un tēja no sulīgi zaļas pārvēršas olīvu zaļā, mainās arī smarža - no zāles smaržas uz ogu un maizes smaržu.
Tad atkal žāvēju karstā mašīnā, beigās saberu burkās un - man ir tēja visam gadam.
VESELĪGĀS ĪPAŠĪBAS
Ugunspuķes tēja paplašina galvas asinsvadus, uzlabo radošo domāšanu.
Tas ir mūžīgās jaunības eliksīrs. Reiz kāda sieviete manai meitai jautāja, vai es esmu taisījusi plastikas operāciju. Aizdomājos, kāpēc rodas tādas domas. Un es sapratu: ja tēja paver galvas asinsvadus, uzlabo domāšanu, veicina matu augšanu, stimulē arī sejas ādas asinsriti, cilvēks labāk izskatās…
Tā es ar savām ugunspuķēm krāmējos jau piecus,sešus gadus - nu, kurš tos gadus vairs skaita…