VAKARA ZIŅAS. Maijas Gruntes-Bērzupes slavenības
Baldones novadā, mājās «Tāles», čakli rosās uzņēmīgā un ņiprā saimniece Maija Grunte-Bērzupe, kura nebīstas smaga lauku darba. Ciemojāmies pie Maijas un uzklausījām stāstu par mīlestību pret dzīvniekiem, kuri katrs ir liela personība. Maija uzsver, ka dzīvnieks nekad nemelos un nenodarīs pāri.
Kā viss sākās
Maija Grunte-Bērzupe gleznainajā saimniecībā rosās vismaz 25 gadus. Grūti noticēt, ka sakoptajā teritorijā sākotnēji nebija nekā - ne ūdens, ne ceļa, ne elektības. Tikai aizaugusi pļava un maza mājiņa. Viss sākās pamazām, pakāpeniski saimniece paplašināja teritoriju līdz 100 hektāriem un izveidoja gleznaino ainavu, kurā mitinās dažnedažādi kustoņi. Sākotnēji Maijas ģimene dzīvoja vagoniņā, vēlāk tika uzceltas vajadzīgās ēkas.
Saimniece ir nākusi no Rīgas un kā pirmo lauku dzīvei raksturīgo iemītnieku izvēlējās kaziņu. Sākumā Maija nebūt nebija uz tu ar lauku dzīves gudrībām un paražām. Uzkrājot pieredzi un zināšanas, saimniecība ir izaugusi vērienīga. Tur nopērkami varen gardi ekoloģiskie labumi.
Kuplāks kļuvis ne tikai kazu ganāmpulks, bet mājdzīvnieku saimē veiksmīgi iedzīvojušies arī ēzeļi un pat alpakas. Ganāmpulkā ir reta kazu šķirne - Vānu melnkaklu kalnu kaza. Tā ir dārgs prieks, jo viena kustoņa cena sasniedz trīsciparu skaitli. Dzīvnieku saimē mitinās raibs Anglo-Nūbijas āzis ar lielām ausīm. Pārējās, kā smej Maija, ir Latvijas mājas kazas, no kuru piena tiek gatavots gards siers. Kopā ar kazām un aitām sadzīvo divi neparasti iemītnieki: alpaka Ričards un lamas un alpakas krustojums Pēteris. Pēteris ir augumā krietni lielāks nekā Ričards. Viņš ar lielu interesi un labvēlību uzņēma arī mūs, žurnāla »Vakara Ziņas« komandu.
Retās zilās govis
Maija stāsta, ka zilās govis cilvēki mēdz uzskatīt par eksotiskām, tomēr tā nav. Zilās govis Latvijā dzīvojušas pirms tik pierastajām brūnajām govīm. Tās nav prasīgas, zilajām govīm pietiek ar to barību, kas pieejama jūras krastā. Šīs skaistules ir lieliskas mammas, kas labprāt pieņem svešus bērnus. Arī Maija savā plašajā dzīvnieku valstībā ir uzņēmusi zilo skaistuli.
Nejaušā satikšanās ar pāvu
«Tajā gadā, kad vedu bērnus uz skolu, braucu pa putekļaino ceļu un ieraudzīju pāvu. Es nodomāju, ka tas ir no mājas, kurā dzīvo viens žurnālists. Nākošajā dienā kaimiņi vecā grabažiņā, vecā moskvičiņā piebrauca. Kopā ar viņiem bija pāvs. Kaimiņi jautāja: «Maija, vai gribi pāvu?» Vēlāk uz visiem stabiem uzlikām sludinājumu, ka ir pieklīdis pāvs. Nevienam viņu nevajadzēja. No kurienes viņš uzradās, nezinu. Viņš pie manis nodzīvoja deviņus gadus, līdz nokoda lapsa. Tad pirku nākamo pāvu zoodārzā.»
Glābējs mazais ērglis
Maijas saimniecību vajadzēja šķērsot «Rail Baltica» trasei, bet no šī likteņa izglābis mazais ērglis. Maija atceras: «Pie manis atbrauca vīrietis, kurš teica: «Maijas kundze, mēs sastādīsim jaunu mežu, jums ir tik daudz zemes! Mēs jums samaksāsim kompensāciju.» Bet viņš jau neaptvēra, ka esmu šo zemi pirkusi, nevis mantojusi. Šī zeme nav man nokritusi no gaisa. Kad tika piedāvāta kompensācija, viņš domāja, ka būšu pārlaimīga. Visādi jau centās apvārdot. Tad atbrauca Judīte Čunka [LTV Ziņu dienesta korespondente].»
Televīzija nofilmēja Maijas sašutumu. Tas bija pirms 10 gadiem. Un vis paklusa. «Paldies televīzijai! Paldies mazajam ērglim. Ja nebūtu tas ērglis, tad te viss būtu izcirsts un grabētu dzelzceļš.» Mazais ērglis ir īpaši lolojama un aizsargājama suga, kuras populācijai riskus rada koku izciršana. Kā stāsta Maija, šis putns nevar mitināties kurā katrā mežā, tam ir nepieciešama atbilstoša dabiskā vide.
Balto suņu svīta
Maija atzīstas, ka viņai ir trīs vājības: grāmatas, gleznas un dzīvnieki. Apģērbs un eksotiski ceļojumi, kuros cilvēki dodas laiski sauļoties, - tās noteikti nav viņas kaislības. Pirms sniegbaltajiem ķepaiņiem Maijai bija arī Kaukāzas aitu suņi, ar kuriem saistās daudz patīkamu atmiņu. Par kaukāziešiem viņa teic: tie ir vieni no ideālākajiem suņiem. Jāņem vērā, ka Kaukāzieši ir lielas personības un domājoši suni. Vācu aitu suņi atšķirībā no šīs šķirnes ir krietni pakļāvīgāki, savukārt kaukāziešiem vēlams, lai saimnieks būtu autoritāte viņu acīs. Sarunāties ir jāprot arī ar Polijas Podhales aitusuni. Saimnieces mājās baltie un milzīgie suņi ir kā svīta. Saimes vecākais suns ir Alise, kurai ir desmit gadi. Viņa ir lielisks sargsuns ar zelta sirdi. Baltās svītas suņu puikas gan labprātāk laiskojas. Bara jaunākā atvase ir suņu meitene ar skaistu vārdu Bella. Vēl ir Pipars un Brita. Pipars ir bara priekšnieks ar vareniem zobiem. Mazā suņuka vārds Pipars atbilst viņa temperamentīgajam raksturam. Ne velti ir teiciens, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu. Ašais Pipars Maijas saimniecībā nokļuva no kāda mednieka Ogres pusē.
Skaudrs stāsts par atbildību
Maija dalās ar skaudru pieredzi: «No pirmā metiena palika pēdējais kucēns Dereks. Es gribēju viņu paturēt sev. Man piezvanīja kāda sieviete, kas zvanīja, atsaucoties uz reklāmu. Viņa lūdza, lai pārdodu kucēnu. Nodomāju: labi pārdošu par 500 eiro. Pēc kāda laika pēkšņi zvana no patversmes un jautā: «Vai jums bija Dereks? Vai zināt, ka viņš bija piesiets mežā?» Es saku: «Jā, bija Dereks.» Patversmē uzreiz saprata, no kurienes viņš ir, tāpēc zvanīja man. Tāpēc kopš tās reizes es vairs nedodu kucēnus, jo katru kucēnu ļoti iemīli. Pirmos mēnešus es ļoti viņus lutinu. Nezinu, vai kāds tā ņemas, kā es ar viņiem. Par katru asaras birušas. Katrs ir iemīlēts. Nē! Negribu nekādus kucēnus. Kad Dereks pieauga, tad viņu vairs nevajadzēja! Pēc tam es centos sazvanīt sievieti, kurai pārdevu suni, bet viņa necēla klausuli. Tagad Dereks, kuram ir aptuveni trīs gadi, ir Valmieras pusē, aitkopju saimniecībā. Cilvēki ir ļoti apmierināti,» skumjo stāstu atminas Maija, uzsverot, ka cilvēkiem būtu jābūt atbildīgiem par četrkājainajiem draugiem, kurus izvēlamies.