VAKARA ZIŅAS. Lienes Cipules rudais antistress: Pipars un Mandarīns

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule nedaudz vairāk nekā pirms gada tika pie diviem skaistiem rudiem kaķiem – Pipara un Mandarīna. Izrādījies, ka abi skaistuļi nav nekādi klēpja kaķi, tāpat reizēm viņi mēdz aizklīst līdz tālākajām kaimiņmājām, gāzt puķu vāzes un darīt citas blēņas. Taču rudie runčuki ģimenei sagādā lielu prieku, pat par spīti tam, ka Lienei ir alerģija pret kaķu spalvām. «Ja māju kārtīgi iztīra, varam sadzīvot pat ļoti labi. Un man patīk domāt, ka kaķi ir labi stresa noņēmēji,» teic Liene.

Par godu mandarīnu laikam

«Apmēram pirms gada uzzinājām par kādu kundzi Ērgļu pusē, kuras kaķenei uzradušies kaķēni, un viņas Rīgā dzīvojošie bērni ar sociālo tīklu palīdzību meklēja kaķēniem mājas. Tad arī pieteicāmies uz diviem kaķēniem.» Kad Liene ar bērniem devās pēc kaķiem, izrādījies, ka kaķene migu ierīkojusi kūts galā vecā maizes krāsnī, kur gan maizi vairs neviens sen necep. «Kaķu mamma bija tāda pusmežonīte, un arī kaķēni izrādījās īsti mežoņi - skrēja pa sienām, līda aiz krāsns, nebija pieraduši pie cilvēkiem. Mēs diezgan ilgi dabūjām viņus ķeksēt ārā, un pēc šīs operācijas visas rokas bija saskrāpētas. Tomēr noķērām.»

No trim kaķēniem mājas saimniece paturējusi vienu sev, savukārt Lienes ģimene paņēmusi divus rudos brālīšus. Pa ceļam uz mājām Lienes bērni sākuši domāt kaķiem vārdus. «Viņi ilgi nevarēja izlemt, jo gribēja kaut ko interesantu, un tā domāšana nez kāpēc nosvērās par labu visādām ēdamlietām. Piemēram, figurēja vārds Pelmenis un līdzīgas versijas,» Liene smaidot atminas vārdu došanas procesu. «Tā kā pie kaķiem tikām ap Ziemassvētkiem un mandarīnu laiku, bija pilnīgi skaidrs, ka viens kaķis būs Mandarīns, bet otram tika dots vārds Pipars.» Vetārsts, pie kura Liene veda kaķus, esot ļoti priecājās par šiem vārdiem un teicis, ka tādi kaķiem līdz šim neesot dzirdēti: «Viņa pacientu vidū ir bijuši suņi, vārdā Pipari, taču kaķim šāds vārds dots pirmoreiz, un Mandarīna vārds vispār esot īsts brīnums!»

Kad gāžas puķu vāzes…

Nu jau Mandarīns un Pipars Lienes mājās esot labi iedzīvojušies, taču nekādā gadījumā nav saucami par roku kaķiem: «Viņi mīl glausties gar kājām, viņiem patīk, ja paglauda, bet nepatīk, ja ņem rokās. Laikam tomēr ir svarīgi, ja kaķi pie cilvēka un rokām tiek radināti no mazotnes, savukārt pie mums viņi nonāca, būdami pusgadu veci. Pirmās dienas viens no viņiem slēpās zem egles, otrs - zem gumijkoka… Viņi joprojām mēdz meklēt, kur ielīst un pazust, un sākumā kādas divas nedēļas likās, ka kaķu mājās vispār nav.» Līdz pavasarim kaķi dzīvojušies pa māju un ārā nav laisti, bet nu jau droši dzīvojoties pa mājas apkārtni un dārzu. «Protams, bez blēņām Pipars un Mandarīns neiztiek - dārzā tiek izkašņātas rozes, nagi tiek asināti pie mēbelēm, gāžas puķu vāzes…»

Aizklīst līdz kaimiņmājām

Abiem rudajiem skaistuļiem ir jāsadzīvo ar ģimenes suņiem, tāpēc, kā saka Liene, kaķu dzīvi par garlaicīgu tiešām nevarot nosaukt. Ģimenes lielais suns - samojeds Rango - pret kaķiem neesot pārāk viesmīlīgs, un mazos dzīvniekus, kas ienāk mājas pagalmā, mēdzot trenkāt, taču savus kaķus viņš neaiztiekot, un «kaķi uz viņu šņāc vairāk, nekā viņš kaut ko nodara kaķiem».

Savukārt Lienes mammas mazo takšveidīgo suni kaķi acīmredzot uzskatot par savējo: «Suns ir viņu krāsā, īsām kājām un maziņš, tāpēc viņi to vispār neņem aubē…». Liene gan neslēpj, ka viņu mazliet uztrauc tas, ka kaķi ir tik droši un mēdz aizklīst visai tālu: «Man ir bažas par to, ka visi suņi varētu pret viņiem nebūt tik draudzīgi, jo Pipars savās gaitās mēdz nostaigāt visnotaļ tālus gabalus. Protams, viņš vienmēr ļoti punktuāli atgriežas mājās. Un tomēr reiz «Facebook» redzējām, ka cilvēki - acīmredzot attāli kaimiņi - ir gatavi uz viņu pieteikties, bet tā arī nesapratām, līdz kurām mājām Pipars aizklīst. Ir skaidrs, ka tas ir ļoti regulāri un diezgan tālu…»

Stresa noņēmējs un dziednieks

Taujāta par kaķiem piedēvētajām dziednieciskajām īpašībām (ir lasīts, ka viņi mēdz uzgulties sāpošajām vietām vai, iekāpjot cilvēkam klēpī un murrājot, cenšas mazināt stresu utt.), Liene atzīst, ka ne Mandarīns, ne Pipars tā nedara. «Taču visi iepriekšējie kaķi, kas mums ir bijuši, tiešām, jūtot, ka esmu stresā, ir nākuši pasēdēt klēpī un pamalt savas dzirnaviņas. Un, jā, ir mīlējuši arī pagulēt uz sāpīgajām un problemātiskajām vietām. Bet ceru, ka varbūt paies vēl kāds gads, kad arī šie kaķi tā sāks darīt. Un man pašai arī patīk domāt, ka kaķis ir labs stresa noņēmējs. Uz suni pietiek tikai paskatīties, kad stress pazūd, bet kaķim jāpaguļ uz tevis, jāpamurrā, un stress pazūd.» Tiesa, izrādās, ka Lienei ir alerģija pret kaķu spalvām, tāpēc Mandarīnam un Piparam guļamistaba ir tabu zona: «Taču visās citās telpās viņi var dzīvoties, un, ja māju kārtīgi iztīra, varam sadzīvot pat ļoti labi!»