Kādreizējā labklājības ministre Iveta Purne tagad vada Valsts sociālās aprūpes centra «Zemgale» filiāli «Jelgava».
Stāstot par to, kā pašreiz klājas viņas vadītajā iestādē, Iveta neslēpj - tāpat kā daudzās sociālajās iestādēs, arī «Zemgalē» vislielākās problēmas sagādājusi lielā saslimstība ar vīrusu Covid-19. «Īpaši smagi tas skāra ilgstošās aprūpes iestādes, jo slimības izpausmes ir ļoti straujas. Aprūpes centru istabiņās dzīvo vairāki cilvēki, kas visu laiku ir kontaktā. Saprotamāk sakot, mēs esam kā viena liela mājsaimniecība vienā lielā mājā, tāpēc ir ļoti grūti norobežot saslimušos - īpaši tāpēc, ka saslimstības gaita ir dažāda, un ne vienmēr inficēšanos var atklāt laikus. Tāpēc man ir ļoti sāpīgi klausīties, ka mēģina meklēt vainīgos un tiek vainoti šo institūciju vadītāji un darbinieki. Turklāt, ja šādā iestādē nav pieejams mediķis, kurš atrastos uz vietas visu laiku, ir ļoti grūti identificēt problēmas un mēģināt tās risināt operatīvi. Tiešām ceru, ka šī problēma tiks analizēta operatīvi un pēc būtības.»
Nu jau Ivetas Purnes vadītajai iestādei esot izdevies tikt galā ar saslimšanas uzliesmojumu: «Tie, kas slimoja, ir izslimojuši; iespējams, kāds ir izslimojis bez simptomiem, tāpēc nepieciešams veikt antivielu testu, un mēs pie tā pašreiz strādājam. Tā kā tas ir maksas pakalpojums, ceram, ka vadība mūs atbalstīs. Gribētos cerēt, ka pēc tam iestāsies lielāks sirdsmiers, vairs nebūs jāievēro tik drastiski ierobežojumi, varēsim uzelpot un atsākt normālu dzīvi, rīkot pasākumus un organizēt pulciņu darbu. Cilvēkiem taču gribas ar kaut ko nodarboties - tāpat kā mums visiem!»
Šā iemesla dēļ Iveta, kura pati pārslimojusi Covid-19, atgādina: vakcinēšanās noteikti varētu mazināt inficēšanos ar vīrusu, īpaši vietās, kur vienuviet atrodas daudz cilvēku: «Man jau liekas, ka nav alternatīvas. Tāpēc maksimāli ievērojam visus piesardzības pasākumus, lai cilvēki lieki nepulcētos un nedrūzmētos. Īpaši mūsu aprūpes centrā, kur atrodas cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem un izpausmes ir ļoti atšķirīgas. Daži ļoti seko līdzi visām aktualitātēm, un te notiek nemitīgas diskusijas, strīdi un pārrunas, kurās tiek iesaistīti arī darbinieki… Mums ir izveidoti saraksti, daļa ir piekritusi vakcinēties, daļa vēl domā. Tieši tāpat kā tas notiek pārējā sabiedrībā, jo mēs jau esam tāda maza kopieniņa, pilsēta pilsētā. Skaidrs, ka darbiniekiem būs jāpārliecina klienti [par vakcinēšanos], jo tikai tā mēs būsim nodrošināti pret riskiem. Citas iespējas mums nav.»