14. februāris, kad tiek atzīmēta Svētā Valentīna diena, šogad ārkārtas situācijas dēļ būs krietni citādāks nekā iepriekš. Vai pandēmijas apstākļos joprojām ir iespējams saglabāt gada romantiskāko svētku noskaņu? To jautājām sabiedrībā pazīstamām dāmām.
Dailes teātra aktrise Ieva Florence-Vīksne dāvina vēstules
Par svētku svinēšanu stāsta šarmantā Ieva Florence-Vīksne. Attēlā: kopā ar vīru aktieri Oskaru Florencu-Vīksni.
«Esmu cilvēks, kurš svin svētkus. Uzskatu: jo svētku ir vairāk, jo labāk. Valentīna diena ir ļoti skaista, lai atgādinātu mums par mīlestību. Ir cilvēki, kurus mīlam, ne tikai otrās pusītes, bet arī mammas, tēti un citi. Lielus svētkus šajā dienā nerīkoju. Domāju, ka visos laikos - grūtos vai labos - cilvēki spēj noskaņoties pozitīvām lietām. 14. februāris ir datums ar simbolisku nozīmi. Varbūt var uzrakstīt skaistu vēstuli vai pagatavot kaut ko gardu. Mums vajag to pozitīvo garu uzturēt arī šajā laikā. Ja ir iespēja, tad draugiem un ģimenei vajag nosūtīt kartīti vai uzrakstīt vēstuli, izmantot šo dienu, lai vairotu pozitīvo enerģiju. Var nosūtīt kādu lielāku sūtījumu ar šokolādi vai kaut ko garšīgu. Zinu, ka cilvēki, kuri dzīvo citās pilsētās, noteikti priecājas to saņemt. Es šo dienu atzīmēšu šādi, zinot, ka cilvēki man apkārt jūtas diezgan drūmi. Es joprojām rakstu vēstules. Savām omītēm sūtu vēstules un kartītes. Arī man patīk saņemt apsveikumus. Atceros, ka skolā 5. un 7. klasē bija Valentīna dienas pasts, kad varēja rakstīt vēstules savām simpātijām vai antipātijām.
Es iesaku pamēģināt rakstīt ar roku vēstules. Rokraksts vien pasaka daudz. Rakstīt pašam ir radošs process. Tas nekad nav ķeksīša pēc. Neviens ķeksīša pēc netērēs savu laiku, lai rakstītu ar roku. Tas noteikti ir personiskāk. Cilvēks, saņemot tādu vēstuli, to saglabās. Vēstule atstāj lielāku nospiedumu. Mēs ar vīru svētkos viens otram dāvinām vēstules, dzejoļus. Tas ir skaisti. Atmiņas tiek saglabātas, ir prieks atcerēties.»