Latvijas Radio leģendas un sporta komentētāja Gunāra Jākobsona mūžs ir profesionāliem nopelniem bagāts un iedvesmojošs paraugs jaunajiem žurnālistiem. 2020. gada izskaņā pie lasītājiem nonāca grāmata «Pie mikrofona Gunārs Jākobsons», par ko plašāk viņš stāsta sarunā ar žurnālu »Vakara Ziņas«.
Stipri savāds, bet jaudīgs gads
«Gads ir bijis stipri savāds un skarbs. Sakarā ar Covid-19 nestrādāju aptuveni trīs mēnešus. Pirmo reizi manā ilgajā praksē biju prom no mikrofona. Šobrīd eju uz darbu pie mikrofona. Esmu nedaudz piebremzējis braukšanu uz laukiem. Kad mainīsies laikapstākļi, dienas kļūs garākas, tad došos tur, kur mani gaida dārzs, pludmale, lielie laukakmeņi. Nav iemesla skumšanai.
Tomēr man gads bija diezgan apjomīgs, nevaru sūdzēties. Vasarā apritēja 66 gadi kopš pirmās radio reportāžas, ko uzskatu par savu otro dzimšanas dienu. Latvijas Radio apritēja 95 gadi, kas skar arī mani, jo tās ir manas mājas. Man pašam apritēja jubileja. Jubilejas īpaši nesvinu. Mazmeitiņa Lote saņēma kārtējo atzinības rakstu. No radošās puses, kopā ar Raimondu Paulu un dzejnieku Valdi Artavu ierakstījām interesantu koncerta programmu.»
Grāmata pie lasītājiem
«Man par diezgan lielu brīnumu un pārsteigumu iznāca grāmata. Tas notika, pateicoties izdevniecības «Zvaigzne ABC» neatlaidīgai rīcībai, kas, protams, rada gandarījumu un prieku. Biju gan nolēmis ar grāmatu rakstīšanu neaizrauties, bet nu jau ir otrā grāmata - vairāk personiska. Ir prieks, ka šī grāmata ir un cilvēki to lasa. Paklausījos atsauksmes. Viena kundze grāmatu izlasīja divās dienās un raudāja. Vēl kāda teica, ka pēc grāmatas izlasīšanas liekas, it kā es runātu pie mikrofona. Būtībā mans reportiera specifiskais darbs atstāj iespaidu arī uz grāmatas rakstīšanu. Droši vien rakstu vairāk kā radio cilvēks, nevis kā prozas cilvēks.
Grāmatu rakstīju vairāk nekā gadu. Kad sāku, grūtības īsti nebija. Bija vienkārši jāraksta, jādomā, kaut kas jāsvītro. Man nav pat sistematizēta arhīva mājās, bet ir vēstuļu materiāli, ļoti daudzas publikācijas žurnālos, avīzēs. Grāmatu bija grūtāk pabeigt nekā sākt. Bet darbiņš ir izdarīts, pateicoties «Zvaigznei ABC». Kas ir bijis dzīvē, tas vairāk vai mazāk ir saplūdis grāmatā. Nekad visu neuzrakstīsi. Protams, ja esi profesionāls rakstnieks, tad vēriens ir citāds. Ja esi cita žanra cilvēks, tad rakstīšana varbūt vairāk balstās uz emocijām, jo tas tomēr ir mūžs uz papīra. Rakstot izdzīvo un pārdzīvo notikumus, vai tā ir bērnība vai jaunības gadi, vai piedzīvojumi un pārdzīvojumi, vai arī mūža otrās puses pārdomas, kas neapšaubāmi raisās.
Ja nebūtu termiņi bijuši, tad grāmata nebūtu pabeigta. Gluži kā sportistam, kurš, aizskrienot gandrīz līdz finišam, saprot, ka pietrūkst spēka, ir jādabū tā otrā elpa, lai nonāktu galā.»
