VAKARA ZIŅAS. Dzimtas saknes rada drošības sajūtu
Žurnāliste Ksenija Zagorovska un viņas dzīvesbiedrs Aleksandrs Zagorovskis kā detektīvi pētījuši vienas dzimtas vēsturi, bet vienlaikus tā ir Latvijas vēsture. Grāmata «Лаврентьевы. 200 лет в Риге» («Lavrentjevi. 200 gadu Rīgā») veltīta Ksenijas un Aleksandra mazmeitiņai Aleksandrai Stefānijai. Viņa ir rīdziniece astotajā paaudzē.
Viss sākās kapos
Šogad ne viens vien cilvēks ir klusāk vai skaļāk vēstījis par dzimtas sakņu meklējumiem. Iespējams, to rosinājusi piespiedu dzīvesveida maiņa kovida dēļ, bet Ksenija uzreiz pasaka ‒ nē, šis nav kovidlaika projekts. Viss sākās... Ivana kapos 2011. gadā. «Prozaiski,» smejas Ksenija. Vispirms bija īpašumstrīds par kapavietu, un Aleksandrs devās uz Latvijas Valsts vēstures arhīvu meklēt dokumentus. Viss tā arī varēja beigties 2011. gadā, bet Aleksandrs aizrāvās, jo katram atradumam arhīvā sekoja nākamais. Pateicoties viņa uzņēmībai, neatlaidībai un interesei, senās fotogrāfijas ģimenes albumā sāka atdzīvoties, cilvēki tajās ieguva vārdus un uzvārdus, bet Ksenija uzzināja informāciju par savu senču dzīvi - Lavrentjevi ir viņas mammas dzimta un saistīti ar vecticībniekiem. 2013. gadā Aleksandrs sagatavoja referātu, ko nolasīja Grebenščikova vecticībnieku draudzes rīkotajā konkursā, un ar to šī lieta atkal varēja beigties. Tomēr ne.
Šogad martā Zagorovski gribēja braukt ceļojumā. Kovids. Nesanāca. «Bija skumji. Tāpēc sākām šķirot mapes ar Aleksandra savākto informāciju. Un tapa grāmata. Tā ir domāta un veltīta mūsu dzimtai par mūsu dzimtu un arī stāsts par 18. gadsimta Rīgu un to, kā tolaik dzīvoja vecticībnieki. Ģimenes vēsture fiksēta valsts kontekstā,» stāsta Ksenija.
200 gadi 300 lappusēs
300 lappušu biezajā grāmatā ir gandrīz 200 dokumentu, nosaukti 178 uzvārdi, ievietots vairāk nekā 300 fotogrāfiju un četras ģenealoģiskās tabulas. Milzīgs darbs. Ksenija smejas, ka vīrs neļāvis viņai ieviest liriku - tikai fakti. Nekādu izpušķojumu par to, kā varēja būt. Ksenija ir pieredzējusi žurnāliste un redaktore un novērtē precīzus faktus. Vienlaikus viņai patīk detaļas, viņa uzskata, ka žurnālista darbā tās ir nozīmīgas. Piemēram, pētot Astapovas stacijas priekšnieka latvieša Ivana (Jāņa) Ozoliņa un krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja tikšanos, Ksenija pievērsa uzmanību niansēm vecajās telegrammās - kāds reportieris bija vienkārši uzrakstījis skopas rindas, bet cits izklāstījis arī par laikapstākļiem tautas dievinātā krievu rakstnieka nāves dienā. Kad viņa rakstīja savu grāmatu «Pēdējās stacijas priekšnieks» un rekonstruēja notikumus, nianses un detaļas lieti noderēja.
Arī tagad, cik bija iespējams, arhīvos atrastie fakti tika pārbaudīti. Zagorovskiem izdevies izpētīt Lavrentjevu dzimtas 200 gadu vēsturi, kopš viņi ieradušies Rīgā, un tas ir fiksēts dokumentos. Ciltstēvs Arhips Lavrentjevs uz Rīgu pārcēlies 1827. gadā no tagadējās Straupes. Bet Ksenija un Aleksandrs aizbrauca uz Straupi, izstaigāja ciemu, meklēja informāciju - nē, vecticībnieki tur nav dzīvojuši, tāpēc, visticamāk, Arhips dzimis Pēterburgā vai Pleskavā un no turienes kā daudzi vecticībnieki atbēdzis uz tagadējo Latvijas teritoriju. Tolaik Krievijas impērijā šīs ticības pārstāvjus vajāja un viņi muka uz impērijas nomalēm. Rīgā jau 1760. gadā tika izveidota Grebenščikova vecticībnieku draudze, un ticības brāļi palīdzēja savējiem ar jumtu virs galvas un darbu, lai ģimeni var pabarot.