VAKARA ZIŅAS. Latviete pie Nobela: Jutos līdzvērtīga

 
©DĀRIJAS JUŠKEVIČAS PERSONISKAIS ARHĪVS

Katru gadu 10. decembrī tiek pasniegtas Nobela prēmijas. Žurnāliste Dārija Juškeviča ir piedalījusies Nobela prēmiju pasniegšanas ceremonijā Stokholmā 1996. gadā. Viņa atceras fascinējošo un neaizmirstamo pasākumu, un nekur nav zudušas toreiz pārdzīvotās izjūtas. Dārijai nav izdevies atrast vēl kādu, nosacīti sakot, cilvēku «no tautas» Latvijā (ne premjeru, ne prezidentu u. tml.), kurš būtu piedalījies Nobela prēmijas ceremonijā. Droši var apgalvot, ka absolūti lielākā daļa no mums šajā ceremonijā nekad nenonāks, tāpēc iztaujājām aculiecinieci Dāriju Juškeviču. Interesanti taču...

Negaidītais pārsteigums

Šoziem, kad pandēmijas dēļ esam spiesti atteikties no daudzām ierastām tradīcijām vai mainīt to norisi, 10. decembrī Dārija feisbukā ievietoja stāstījumu par Nobela prēmiju pasniegšanas ceremoniju pirms 24 gadiem: «Gribēju padalīties ar saviem iespaidiem, jo man bija tā laime un pagodinājums saņemt ielūgumu uz visiem šī lielā notikuma pasākumiem. Tas ir pietiekami sen ‒ 1996. gadā, bet veids, kā tas notiek, ir tradicionāls. Tieši tāpat tradīcija ir uzaicināt arī mediju pārstāvjus un studentus (tos gan daudz vairāk, jo viņi taču var būt nākamās potenciālās izcilības). Tajā laikā biju Latvijas Radio programmu direktore, un manā pārziņā bija sadarbība ar Zviedrijas Internacionālo radio. Viņi man par lielu pārsteigumu ieteica manu kandidatūru Nobela fonda komisijai, kur tiek vērtēts, vai ieteiktais kandidāts ir cienīgs saņemt ielūgumu. Pēc pāris nedēļu «vētīšanas» saņēmu biezu aploksni ar norādēm, kas jāievēro, kā jāģērbjas utt. Un, protams, visus ielūgumus ‒ uz lasījumiem Zviedrijas akadēmijā, uz balvu pasniegšanas ceremoniju koncertzālē, uz banketu rātsnamā un pat uz balli noslēgumā.»

Zilais sapnis piepildās

Dārija piedzīvojusi, ka sapņi piepildās. Bērnībā sapņojusi, ka vēlas nokļūt Zviedrijā, kur ir tik skaistas grāmatas. Mans zilais sapnis, viņa noteic. Dārijas mamma mīlēja skandināvu literatūru, mājās bija daudz skandināvu rakstnieku grāmatu ar skaisti ilustrētiem vākiem. Lūk, un zviedru pasakā nonāca arī Dārija!

Veiksmīga sagadīšanās, ka savulaik Latvijas Radio bija iespēja mācīties zviedru valodu. Kursi diemžēl izbeigušies, kad to dalībnieki bija apguvuši tikai pašus pamatus. Vārdu krājums nav bijis ļoti liels, tomēr varējuši sarunāties, un valodas prasmi viņa nav zaudējusi. Dārijai laikus pateikts joks zviedru valodā palīdzējis atkausēt zviedru sirdis. «Kad viņi ir tevi atzinuši un pieņēmuši, tas ir uz mūžu,» viņa uzsver.

Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" izdevumā!

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!