Nesen ‒ 10. decembrī ‒ dzimšanas dienu svinēja jurists, rakstnieks un bijušais policijas darbinieks Arturs Vaišļa, kurš rakstniecībā zināms kā Arturs Balts.
Nopietni un nenopietni
Viņa pirmā grāmata «Policista blēņu stāsti» (2006) izdota ar pseidonīmu Kaprālis Dāvis. Bijušais policists (tagad - izdienas pensijā) uzrakstījis arī pasakas bērniem un lepojas, ka pirms gandrīz trim gadiem viņu uzrunāja Valsts policijas priekšnieka palīdze, vaicājot, vai viņš būtu gatavs uzņemties uzrakstīt sadaļu grāmatai par valsts policijas dibināšanas simtgadi. «Bez pārdomām piekritu, jo kas tāds notiek tikai reizi simtgadē vai vismaz mūžā. Centos intervēt pēc iespējas vairāk milicijas dienestā pabijušu cilvēku, jo ar sausiem arhīva datiem būtu pagrūti atspoguļot 1940.‒1991. gada laika periodu. Izmantoju Blonska, Važņa un citu tā laika speciālistu atmiņas,» norāda Vaišļa. Pašam bijis interesanti strādāt pie grāmatas «Valsts policija vakar, šodien, rīt», bet viņš neslēpj, ka «diemžēl tā ir nekomerciāla, un plašas lasītāju masas netiks pie lasīšanas».
Nebūšu kā tēvs!
Bērnībā Arturam nepatika, ka viņu pamāca. «Man bija stingrs tēvs, un, kamēr man nebija bērnu, domāju: es gan tāds nebūšu. Bet vēlāk sapratu - labi, ka mani radināja pie kārtības, un labi, ka mani tā izskoloja,» viņš atceras. «Ja ļausim bērniem nodarboties ar nekrietnībām, skolas būs jāver ciet un jāatver cietumi. Man pārmet, ka mēdzu izteikties nežēlīgi, bet runāju no pieredzes. Piemēram, ja bērns ir narkomāns un gribi viņam palīdzēt, tad vispirms nomaini slēdzenes mājoklim. Pēc tam pasaki draugiem un radiem: viņš jums ir miris. Viņa nav! Ja pats narkomāns sapratīs, tad izķepurosies. Ja ne, tad ne.»
