VAKARA ZIŅAS. Mūzika sacensību garam un emocionālajai izaugsmei
Lai arī «Covid-19» pandēmija un izsludinātā ārkārtas situācija valstī liedz organizēt pasākumus, koncertus, koru mēģinājumus un daudzas citas norises, kas ar kultūru saistītiem cilvēkiem ir ikdiena, Ventspils kultūras centra māksliniecisko kolektīvu vadītājas Rudīte Tālberga un Anitra Niedre ir optimistiski noskaņotas – ir rasti risinājumi un pavasarī jau iegūta pieredze, kas dod iespēju gan ne pilnā apmērā, bet tomēr turpināt iesākto darbu – vadīt sieviešu kori «Venda», bērnu vokālos ansambļus «Cita planēta» un «Mazā prinča planētas», kā arī vokālo ansambli «Mundus».
Mēs esam planētas bezgalīgajā kosmosā
Vaicāta, kāpēc viņu vadītajos kolektīvu nosaukumos dominē vārds «planēta», kolektīvu vadītāja Anitra Niedre skaidro: «Mūsu uzdevums ir caur mūziku ievest bērnu pasaulē, kas viņam ir neatklāta planēta. Arī nosaukums «Mundus» ir saistīts ar kosmosu, tulkojumā tas nozīmē «pasaule». Ārpus kultūras centra vadām kolektīvu «Nošu planētas». Mēs katrs individuāli esam kā planētas, kas sastopas kopējā kosmosā.»
Savukārt Rudīte stāsta par pirmvēsturi, kas ir visu kolektīvu pamatā: «2009. gada krīze atstāja smagu nospiedumu ikviena cilvēka dzīvē, un arī mums bija nepieciešami jauni izaicinājumi. Mūsu audzēkne bija uzrakstījusi lielisku nošu materiālu un sižetu muzikālajai izrādei «Mazā prinča planēta», taču nebija bērnu kolektīvu, kas spētu to iestudēt, tāpēc ievietojām sludinājumu ar aicinājumu bērniem nākt dziedāt. Godīgi sakot, nebijām gaidījušas tik lielu atsaucību.» Gadiem ejot, mazie bērni auga arvien lielāki un klāt nāca jauni dalībnieki, kas deva iespēju izveidot jauniešu vokālo ansambli «Mazā prinča planētas», kā arī dot labu papildinājumu sieviešu korim «Venda». Ir izveidots kolektīvs «Cita planēta», kurā aicināti arī pavisam mazie bērniņi, sākot no trīs gadu vecuma. Anitra atzīst, ka tas kļuva iespējams tāpēc, ka Ventspilī atgriežas gan viņas, gan Rudītes bijušie skolnieki, kas pabeiguši studijas mūzikas akadēmijā, - tagad resursi ir lielāki un ir iespējams kolektīvos uzņemt vairāk bērnu un jauniešu.
Ventspilniekiem vienmēr jābūt labākajiem
Tas, ka ventspilnieki visās jomās vēlas būt ja ne paši, tad vismaz vieni no labākajiem, sen visiem ir zināms. Arī vokālajiem kolektīviem ir izvirzīti savi mērķi, un nereti pašvaldības pārstāvji vaicā: «Uz kuru vietu konkursā vai skatē cerat?» Atbilde vienmēr (ar smaidu) skan: «Pirmo!» Jāteic, ka bieži šī pārliecība piepildās. Piemēram, koris «Venda» un vokālais ansamblis «Mundus» dziesmu svētku skatē ieguva visaugstākos vērtējumus savā kategorijā. Arī mazie bērni no «Mazā prinča planētas» ar visaugstākajiem vērtējumiem startē gan starptautiskajos, gan valsts līmeņa konkursos. Anitra atzīst, ka pašvaldība vienmēr atbalsta dalību gan starptautiskos, gan vietējā līmeņa konkursos, taču prasa arī atdevi - lielu ieguldīto darbu un labus sasniegumus. Anitra uzsver: «Daudziem šķiet, ka pašdarbības kolektīvos nenorit smags darbs - tā vairāk ir izklaide un hobijs. Jā, protams, cilvēki šeit nāk, lai paceltu un attīstītu emocionālo gammu un izteiktu savu individualitāti caur dziesmu, taču viņiem ir arī ambiciozi mērķi, kuru sasniegšanai ir jāiegulda liels darbs.»
Pandēmijas laikā uzliktie pulcēšanās ierobežojumi, no vienas puses, daudz ko atņem, bet iedod citas lietas. Gan ansambļu, gan koru dalībnieki meklē iespējas mēģināt un dziedāt katrs savās mājās vai individuālās nodarbībās. Arī konkursi notiek attālināti. Anitra spriež: «Pavasarī, kad piedāvājām mājas apstākļos veikt ierakstus, tos nosūtīt un salikt balsis, lai veidotos kora skanējums, daudziem tas šķita par grūtu, taču tad, kad pamēģināja, izrādījās, ka tas ir visai aizraujošs process. Šajā laikā ir ļoti svarīgi distancēties, bet tikpat svarīgi ir saglabāt sociālo saikni un izpaust savus talantus, nezaudēt motivāciju un iemācīties dzīvot citādāk.»
Mūzika - tas ir dzīvesveids
Anitra Niedre ir saldiniece, kas Ventspilī nonākusi ar nosūtījumu pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas. Viņa atceras: «Es jau kopš bērnudārza esmu bijusi iesaistīta dažādos pulciņos, tostarp baletā un mūzikā. Mana mamma bija ļoti sabiedriska sieviete - viņai patika runāt dzeju un spēlēt teātri, un viņa bieži bija aizņemta, tāpēc es augu ļoti patstāvīga - viena gāju pat uz bērnudārzu. Likumsakarīgas bija manas mācības mūzikas skolā un tad arī Mūzikas akadēmijā. Redzu, ka mūsdienu bērniem ir grūti pašiem ar sevi tikt galā - nevar bez vecākiem pat somu salikt. Tas, kas mums šķiet pašsaprotams, daudziem bērniem ir pilnīgs atklājums. Piemēram, nesen man viena deviņus gadus veca meitenīte stāstīja, viņasprāt, milzīgu piedzīvojumu - esot stāvējusi vasaras lietū un staigājusi pa peļķēm. Es saprotu, ka bērni ir jāsargā no visa sliktā, bet ir jāļauj viņiem pašiem mācīties dzīvot. Līdzdarbošanās kolektīvos ir labs veids, kā paplašināt bērnu redzesloku, iemācīties kaut nedaudz patstāvības, atbildēt par savu rīcību, draudzēties un atbalstīt citam citu. Es esmu kultūras dzīvē visu savu mūžu - esmu izaudzinājusi meitu, un arī viņa ļoti agri ir pieradusi būt patstāvīga - izdarīt savas izvēles.»
Savukārt Rudīte ir ventspilniece, kura, kā pati smejas, ir izaugusi baznīcas korī pie ērģelēm. Kora diriģenta aicinājums viņai ir šūpulī ielikts, jo trīs paaudzēs pirms viņas ir koru diriģenti, savukārt vecāki dziedājuši Ventspils baptistu draudzes korī, kurš ir vecākais koris Latvijā un šogad atzīmē 150 gadu pastāvēšanu. Rudīte stāsta: «Ventspils baptistu draudzes koris ir vienīgais, kurš ir pastāvējis arī kara gados, tāpēc es kā kora diriģente esmu pieņēmusi lēmumu, ka visiem mūsu kolektīviem jāizdzīvo arī pandēmijas laikā. Ja viņi spēja dziedāt, tad arī mēs to varēsim!»
Abas mūziķes kolektīvu dalībniekus uzskata gluži vai par saviem bērniem un ļoti priecājas, ka redz viņus kopā ne tikai mēģinājumos vai koncertos, bet arī brīvajā laikā, dodoties izbraucienos ar velosipēdiem vai iesaistoties kādās citās aktivitātēs. Tas liecina, ka viņi ir ne tikai viena kolektīva dalībnieki, bet arī draugi, un draudzībai mūsdienās ir ļoti liela loma. «Mēs priecājamies, ka pieaug dalībnieku skaits mūsu vadītajos kolektīvos, tāpēc ļoti atbalstām jaunpienācējus, lai viņi pēc iespējas ātrāk justos kā savējie. Tāpat priecē fakts, ka Ventspils kultūras dzīvē atgriežas jaunieši pēc studijām - tas nozīmē, ka aug jaunā paaudze, kura nākamajās desmitgadēs strādās Ventspils kultūrvidē.»
