Jau vēstīts, ka sestdien, 7. novembrī, 82 gadu vecumā mūžībā devās latviešu aktieris Leons Krivāns. Piedāvājam aktiera pēdējo sarunu ar "Vakara Ziņām", kas notika šī gada septembrī, kurā Leons Krivāns arī atklāj savas veselības likstas.
«Es jau nekāds mīlētājs nekad neesmu bijis - Smiļģis mani savulaik teātrī paņēma uz raksturlomām. Laikam jau mana misija bija skatītāju sasmīdināt, un, lai skatītājam iepatiktos, daudz enerģijas pat nebija jāpatērē. Drīzāk otrādi - jāpiebremzē, lai neizgāztu par daudz kādu podu,» smaidot saka skatītāju mīlētais aktieris Leons Krivāns (82). Kino un teātra skatuves mākslinieks ar teicamu raksturotāja talantu un dabas dotu humora izjūtu.
Darījis svētīgu darbu
Pabeidzis Dailes teātra 3. studiju, Leons Krivāns teātrī ar nelieliem pārtraukumiem strādāja kopš 1962. gada, bet nu jau vairākus gadus viņš ir prom no sava teātra. «Kārlis Auškāps kā pateica, ka man tur vairs nav ko darīt, es sapratu: ka nav, tad nav!...»
Pēdējoreiz teātra skatītāji Leonu Krivānu redzēja Žaņa lomā Dailes teātra izrādēs «Pirmā grēka līcis» (2012) un «Plikie un pusplikie» (2014) - tās bija komēdijas pēc Ērika Hānberga stāstu motīviem, ko ar teātra vecākās paaudzes aktieru labākajiem spēkiem iestudēja režisors Kārlis Auškāps, un pirmā tika nospēlēta vairāk nekā simt reižu.
TV skatītāji ar Leonu Krivānu varēja satikties diezgan regulāri - gan Žaņa Vimbas lomā seriālā «Sirdsmīļā Monika» (rež. A. Grauba/A. Ekštets, 2000/2001), gan, protams, seriālos «Neprāta cena» (2008) un «UgunsGrēks» (rež. I. Gorodecka), kur no pirmās līdz 17. sezonai (2009‒2017) aktieris spēlēja viesnīcas šveicaru Miervaldi, mīļi sauktu par Mieriņu.
«Zinātnieki ir pierādījuši, ka smiekli ne tikai dedzina kalorijas, bet ir cilvēkam pat nepieciešami. Tad nu sanāk, ka, īpaši par to nedomādams, esmu darījis cilvēkiem svētīgu darbu. Kā ārsti dara savu darbu, tā es darīju savu. Tikai tagad to apzinos,» saka talantīgais skatuves mākslinieks.
Cukura diabēts
«Redziet, kas par lietu - man jau diezgan pasen ir cukura diabēts, no mammas mantots. Dakterīši jau ir ļoti saudzīgi pret mani, bet - gadi, vecums... Labāk jau nepaliek. Tad nu ko es šodien daru? Eksistēju. Drusku paņemos pa māju, drusku pastrādāju dārzā, bet neko daudz. Vairāk jau bērni un mazbērni visu dara. It kā jau man ir sajūta, ka vajadzētu kaut ko vēl, jo visu mūžu ir pierasts iet un skriet, un darīt. Bet - tā kā nav ko darīt, tad arī nav labi,» aktieris nosaka, paskaidrojot, ka viņam šobrīd nav darba savā profesijā.
«Ar mašīnu vairs nedrīkstu braukt. Tad nu sēžu mājās un kā jau pensionārs sekoju līdzi visam, kas notiek manā teātrī. Par šo to pārdzīvoju, par šo to - priecājos. Tas ir viss, ko varu darīt,» saka Leons Krivāns, paužot atbalstu jaunajam Dailes teātra direktoram Jurim Žagaram, un piebilst, ka viņa vadībā teātrī būtu jānotiek kaut kam labam. «Tagad jau gan darbojas citi principi - bizness laužas iekšā arī teātrī un tas, kā teātris attīstīsies, manuprāt, nākotnē būs daudz atkarīgs no tur strādājošiem, no vadības.»
Gribēšana ir normāla parādība
Kopš pandēmijas sākuma aktierim uz savu teātri nav sanācis aiziet, bet viņš cītīgi skatās TV, kur gan teātra izrādēs, gan dažādos seriālos un to atkārtojumos esot iespēja satikt savus kolēģus. «Noskatos uz viņu izdarībām ar lielu prieku,» aktieris pasmaida un pavisam vaļsirdīgi atzīstas, ka, protams, vēl gribētu būt uz skatuves vai spēlēt kādā TV seriālā.
«Aktierim jau laikam tā ir, ka viņš visu mūžu grib spēlēt. Vai viņš to vēl var, tas jau ir cits jautājums. Gribēšana ir tāda normāla parādība, tas laikam ir bioloģiski - ja visu mūžu tikai to esi darījis...» domā Leons Krivāns.
Aktieris stāsta, ka pie viņa sievas bija atbraukusi draudzene no Kanādas, kura, uzzinājusi, ka viņš daudz spēlējis TV seriālos, jautājusi: «Kur tad pirksiet īpašumus - Havajās vai Taiti?» «Viņiem tā ir. Bet - nu labi. Viss ir kārtībā, mums vismaz nav Baltkrievija...»
Starp citu, Leons Krivāns ar savu sievu Gunu jeb, kā viņš pats saka, cienīto šovasar 27. augustā atzīmējuši dimanta kāzas. «Neko jau nesvinējām, cienītā ir drusku sasirgusi. Bet es domāju tā: ja reiz tu cilvēkam esi devis vārdu un tam ir bijis iemesls, tad ir jāturas kopā. Tas ir normāli, tā vajadzētu būt. Nesaprotu tos, kuriem ir piektā, sestā, septītā sieva... Manuprāt, tur kaut kas riktīgi nav.»