Precīzāks un skarbāks jautājuma formulējums ir tāds, vai tiešām atmaksājas ieguldīt naudu mežu stādīšanai un kopšanai tādos klimatiskajos apstākļos, kur izcirtumi aizaug paši no sevis? Lai cik pārliecinošs ir lieluzņēmuma «Latvijas valsts meži» (LVM) piemērs, atbilstoši kuram ieguldījumi mežā tiešām atmaksājas, sīko mežu platību īpašniekiem vienmēr atrodas argumenti jeb atrunas, kāpēc šis piemērs uz viņiem neattiecas.
[...]
Braukāšanu uz mežu un no meža kā galveno šķērsli darbam mežā »Vakara Ziņām« norādīja sporta žurnālists Lauris Lizbovskis. Pēc darba zaudēšanas televīzijā viņš nekautrējās izpaust, ka atradis darbu mežā. Tobrīd atbilstoši meža darbu gada ciklam viņš stādīja kokus, par ko izpelnījās sabiedrības atzinību. Darbs neapšaubāmi grūts (viņa vārdiem runājot, «dažkārt bija jābrien dubļos līdz ceļiem, reizēm jāstrādā izmirkušam un salstošām kājām, nereti kājas zābakos uzkarsa kā cepeškrāsnī» u.tml.), bet vēl nomācošāka bijusi braukšana uz darbu ar velosipēdu līdz vilcienam un ar vilcienu līdz stacijai, no kuras darbinieki ievesti mežā ar automašīnu; un vakaros tas pats ceļš pretējā virzienā. Tāpēc viņš meklējis un atradis savai profesijai un - galvenais - mājām tuvākas vietas, kur strādāt vismaz atsevišķos pasākumos un projektos. Viņa piemērs ir mācība cilvēkiem uzturēt sevi tādā fiziskajā formā, ar kādu varētu iesaistīties darbos, kur pieprasījums pēc darbiniekiem pārsniedz piedāvājumu un pieprasījums varētu augt atbilstoši mežu apsaimniekošanas (ne ciršanas!) intensitātei.
Lauris Lizbovskis, sabiedrībā pazīstams kā sporta žurnālists un mežstrādnieks:
‒ Maksāja vairāk nekā valstī noteiktā minimālā alga, bet līdz vidējai algai valstī netiku. Ja uz mani varētu paļauties visu gadu, tad maksātu vairāk. Lielākā daļa manu darbabiedru bija tādi kā es,
strādājām gandrīz katru dienu citā sastāvā.