VAKARA ZIŅAS. Uldis Leiškalns - operdziedonis uz ielas

 
©F64 Photo Agency

Kad tagad raksta par Uldi Leiškalnu, bieži norāda – bijušais operas solists, kurš dzied uz ielas. Dzied gan. Viņu nevar nepamanīt – gan iespaidīgā auguma, gan lieliskās balss dēļ. Vēl viņš labprāt aprunājas un sarunājas. Ārēji šķiet neievainojams, bet dokumentālā filma «Katram savi tarakāni» atklāj porcelāna trauslumu, tomēr līdz galam saplīst viņš sev neļauj pats. Ulda draugs kopš jaunības ir Mūzikas akadēmijas docents Ansis Sauka. Viņš uzsver: «Uldis nekad panikā nav kritis, vienmēr atradis izejas.»

Tikko skatītājiem bija iespēja redzēt režisores Martas Kalniņas veidoto dokumentālo filmu par Leiškalnu. Pēc pirmizrādes sarunā ar »Vakara Ziņām« viņš nosmej: «Sajūta? Baigi forši, jūtos kā liela zvaigzne.» Pēc klausītāju lūguma, vakars ievilcies krietnā naksniņā, jo Uldis nodziedājis vismaz 10 dziesmas. «Kamēr pēdējais trolejbuss neaiziet,» pats attrauc. «Bija silta publika, uzmundrināja mani. Tātad neesmu zemē metams. Baidījos, kā uztvers manu grēksūdzi filmā.» Vai tiešām grēksūdze? «Jā, jutos kā grēksūdzē, bet visu nepateicu. Mācītājam gan izsūdzēju visu, viņš teica, lai nevienam citam nestāstu savus muļķīgos grēkus. Tagad esmu no grēkiem brīvs,» savā manierē klāsta Uldis.

Tā sāpe ir

Filmas veidotāju pieteikums skan tā: no operas skatuves uz Vecrīgas bruģiem. Visu dzirdētā, tomēr līdz galam neizprastā Ulda Leiškalna operas solista karjera aprāvās pirms vairāk nekā 20 gadiem. Par patiesajiem iemesliem, kāpēc lūgts operu pamest, Uldis un laikabiedri prāto vēl arvien. Kā mainās talantīgā mākslinieka dzīve, no zeltaini greznotā opernama skatuves dēļiem nokāpjot pilsētas pelēkajās ielās?

Filmā viņa sāpe par operas atstāšanu ir jūtama, dzirdama un saskatāma. Tikpat acīmredzams ir arī tas ‒ Uldis Leiškalns ir brīvais putns, viņš atkal uzlauzīs operas rāmjus. Jebkurus rāmjus. Viņš iesmej, bet vienlaikus tā ir taisnība, kad saka: «Ja es nedziedātu, es būtu grūtībās. Man būtu jāiet strādāt.» Tagad viņš dzied divas stundas «uz ielas stūra» nopelna un brauc mājās. «Laikam nevienam nav tā norūdīta balss kā Uldim, ja nu kāds Arktikā vai Antarktīdā varētu dziedāt, tad tas ir Uldis,» ar apbrīnu saka Ansis Sauka.

...aizdod man naudu!

Kovidlaiks gan nograuzis visus ietaupījumus, tāpēc Uldis turpina meklēt iespējas nopelnīt. Redz, Martas dokumentālo filmu daudzi neredzēja, bet gribētu skatīties. Varētu par ziedojumiem sarīkot kādu seansu un dziesmu vakaru.

Ansis piebilst, ka draugs Uldis, lai arī dāsns, tomēr ir biznesa cilvēks, citādi jau neizdzīvotu. Reiz Uldis sarīkojis solokoncertu Vāgnera zālē, iedoti skaisti ielūgumi ar kaķīti pie klavierēm. Kad kursa biedri aizgājuši uz koncertu, izrādījies, ka par ieeju jāmaksā. Neviens Uldim to neņēmis ļaunā. Viņš ir atbruņojoši tiešs, godīgs un nav ļauns.

Filmā Uldis pasaka ģeniālu frāzi: «Gribi zināt, kas ir mūžība, aizdod man naudu.» Jo viņam prasa aizdot bieži, un viņš aizdod. Un vēl viņam ir perfekta humora izjūta. Kursa biedru vidū klīst nostāsti par Ulda ķīmiķa talantu. Operdziedātāja Sonora Vaice atceras, kā Uldis gandrīz uzspridzinājis klavieres.

Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" izdevumā!