Sagaidot jauno mācību gadu, kad mazie un lielie skolasbērni ar asterēm un gladiolām rokās dosies satikt savus skolotājus un skolasbiedrus, lai kopā nosvinētu Zinību dienu un turpmākos deviņus mēnešus cītīgi apgūtu jaunas zināšanas, »Vakara Ziņas«, sekojot slavenību interesei par sevis pilnveidošanu, secina: mācīties nekad nav par vēlu.
Operdziedātājai Elīnai Šimkus - otrs maģistra grāds
«Mācīties kaut ko jaunu man patīk, un to arī daru. Esmu par izglītošanos mūža garumā, jo uzskatu, ka to, ko ieguldi savā garīgajā un intelektuālajā izaugsmē, tev nekad neviens nevar atņemt. Tas ir tavs uz mūžu. Viss cits var būt gaistošs,» saka operdziedātāja Elīna Šimkus. Viņa šovasar ieguvusi maģistra diplomu Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā (LVLMA).
Studēt savam priekam
«Interese par seno mūziku veidojās un pastiprinājās, to regulāri atskaņojot. Es sāku dziedāt seno mūziku, pirms man vēl bija diploms, kas apliecinātu akadēmiskās zināšanas šajā jomā. Jo vairāk seno mūziku dziedāju, jo vairāk sapratu, ka vēlos padziļināt arī teorētiskās zināšanas par attiecīgā laikmeta mūzikas vēsturi, stilistiku, interpretāciju un tā tālāk. Ar interesi pirku izzinošo literatūru internetā, lasīju par dažādiem laikmetiem, par mūziku un personībām, sāku veidot pierakstus par tēmām, kas mani interesē. Bet 2016. gadā, gatavojot senās mūzikas solo programmu ar baroka orķestri no Itālijas, es sapratu, ka vēlos studēt seno mūziku,» »Vakara Ziņām« savu izvēli skaidro Elīna. Atlidojusi no mēģinājumiem Milānā, viņa taisnā ceļā no lidostas devās uz JVLMA iestājeksāmeniem, kam, protams, bija cītīgi gatavojusies. «Vēlējos studēt savam priekam, papildināt zināšanas un kompetenci mūzikas jomā, kas mani jau sen interesē,» stāsta operdziedātāja, paskaidrojot, ka pirms daudziem gadiem, kad viņa studēja operdziedāšanu Latvijā, Senās mūzikas katedra vēl nebija izveidota. Maģistra studijās viņa devās uz Oslo, kur Norvēģijas Mūzikas akadēmijā ieguva maģistra grādu «izpildītājmākslā - operdziedāšanā». Nu, 11 gadus vēlāk, dzidrās un izteiksmīgās balss īpašniecei ir arī otrs maģistra grāds - «senās mūzikas dziedāšanā».
Pandēmijas neziņas apvīts
Studijas maģistrantūrā operdziedātāja uzsāka vēl pirms dēliņa Bernarda piedzimšanas, bet, kļuvusi par mammu, devās divu gadu «studiju pārtraukumā» - lai iespējami daudz laika varētu pavadīt mājās ar dēliņu. «Uz Bernarda gada jubileju bija atsākusies arī aktīvā koncertēšana, tāpēc sapratu, ka varu veltīt laiku tikai bērniņam un koncertiem, lai neviens un nekas neciestu, ja man būtu pārslodze. Sapratu, ka studijas var pagaidīt, un akadēmijas vadība bija ļoti saprotoša un atbalstoša,» Elīna ir pateicīga.
«Šīs studijas bija manam priekam un profesionālajai izaugsmei - jomā, kas mani interesē, tāpēc tas stāvēja pāri visiem sarežģījumiem. Bija skumji, ja kādu iemeslu dēļ netiku uz lekcijām. Izaicinājums, protams, bija atrast brīvu laiku, lai uzrakstītu maģistra diplomreferātu,» viņa atzīst, taču ir pateicīga savai mīļajai ģimenei par atbalstu studiju laikā - katram, kurš palīdzēja ar dēliņa pieskatīšanu, kad viņai tas bija nepieciešams. «Esmu neizsakāmi pateicīga arī savam skolotājam senajā mūzikā - diriģentam Mārim Kupčam, kurš atklāja man senās mūzikas pasauli, atbalstot manus centienus, stingri un mērķtiecīgi skolojot mani un sadarbojoties kā ar dziedātāju neskaitāmos muzikālajos projektos daudzu gadu garumā,» stāsta Elīna, piebilstot, ka studiju noslēdzošais posms bija pandēmijas satraukuma un neziņas apvīts. Pēdējos mēnešus lekcijas un pat eksāmeni norisinājās interneta tiešsaistē, un līdz pat izlaiduma dienai nebija īstas pārliecības, ka viss beigsies labi.
Lai arī iegūtais diploms operdziedātājas koncertdarbībā neko praktiski nemaina, jo seno mūziku viņa koncertos atskaņojusi jau ilgi pirms tā iegūšanas, tomēr šajās studijās iegūtā zināšanu bagātība ir milzīga, un Elīna ir pateicīga, ka viņai bija iespēja studēt pie zinošākajiem un nozīmīgākajiem senās mūzikas pedagogiem Latvijā, piedalīties brīnišķīgos projektos, festivālos, apmeklēt meistarklases un veidot pašai savas sapņu koncertprogrammas.
