VAKARA ZIŅAS. "Čikāgas piecīšu" solists Birkens: Negribu saslimt, negribu mirt!

 
©F64 Photo Agency

«Ziņās rāda, ka visapkārt cieš, mirst. Negribu saslimt. Negribu mirt. Angļu valodā ir tāds teiciens: «I am too young and good looking to die». Esmu par jaunu un skaistu, lai ciestu un mirtu,» tā no savām mājām Čikāgā, ASV, «bunkurā sēžot», sarunā ar »Vakara Ziņām« saka leģendārās grupas «Čikāgas piecīši» solists Armands Birkens, neslēpjot, ka ir radušās atkal dažāda līmeņa bailes.

Ko tādu vēl nav piedzīvojis

«Vispār, protams, nav ko jokot. Lietas visai nopietnas. Mēs piedzīvojam vēsturi. Nekas tamlīdzīgs nav noticis ļoti sen. Ir aizliegts pulcēties, daudzi veikali un iestādes ir slēgtas. Vīrusa tēma «vieno» gandrīz visu pasauli,» saka Armands Birkens, daloties savās emocijās, kā «Covid-19» skāra Čikāgu. «Marta vidū pilsētas mērs deva rīkojumu gandrīz visu slēgt, aizliegt vai ierobežot. Šādu rīkojumu deva arī Ilinoisas štata gubernators - ļoti daudzām iestādēm pavēlēja apturēt vai ierobežot darbību štata līmenī. Ielas tukšas, pilsēta kā izmirusi. Ko tādu nebiju pat iedomājies, kur nu vēl piedzīvojis!» atzīst pazīstamais «Čikāgas piecītis», piebilstot, ka atvērti bija vien pārtikas veikali, aptiekas un benzīna uzpildes stacijas.

«Sākās panika! Cilvēki, pilnīgi traki aiz bailēm, no veikalu plauktiem grāba tualetes papīru, papīra dvieļus un visāda veida līdzekļus, ar ko dezinficēt rokas un virsmas. Atcerējos seno izteicienu par deficīta preci. Veikalos kādu laiku nevarēja dabūt minētos produktus. Nevaru iedomāties, ko darīja tie, kuri nepaspēja laikus nopirkt. Iespējams, bija jāplēš avīzes strēmelēs, kā reiz to darīja citos traģiskos apstākļos. Laimīgā kārtā varu ziņot, ka nu jau kādu laiku veikalos atkal ir tualetes papīrs, bet tiem, kuri sagrābās 500 ruļļus, pietiks līdz nākamajam gadam,» stāsta Armands Birkens. Viņš pats šai laikā atsaucis atmiņā vecākās paaudzes savulaik stāstīto par kara laikiem, kad daudz kas bija slēgts, ceļošana ierobežota, veikalos pietrūka preces un cilvēki bija nobijušies. «Tagad nav tāds karš, bet mēs karojam ar vīrusu un redzam, cik pēkšņi mūsu dzīves var būt ietekmētas un pilnībā mainītas. Vai mūsu brīvība un pārpilnība tomēr nav trausla un dārga? Angļu valodā ir tāds teiciens: «You don’t know what you have until it’s lost.» Tu nenovērtē to, kas tev ir, kamēr neesi to pazaudējis. Zinu, ka daudzi, ieskaitot mani, patiesi novērtēs visu, kas tagad liegts,» nosaka Armands Birkens.

Viņš turpina: «Gandrīz visas darbavietas ir slēgtas. Visi, cik vien iespējams, aicināti strādāt no mājām. Skolas un baznīcas slēgtas. Apstājusies visa Čikāgas bagātīgā kultūras dzīve. Neaptverami daudz cilvēku iestājušies bezdarbnieku rindās. Sapratuši, ka vīruss ir lipīgs un ka nav ne vakcīnas, ne zāļu, lai to apkarotu, mēs, būdami apzinīgi pilsoņi, principā visi arī klausījām valdības norādījumiem. Neviens taču negrib saslimt un nomirt.»

Pilnu rakstu lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" numurā.